Laila Pakalniņa: Pingvīni — jē, jē

Proti, Kinder šokolādes reklāma viņus esot "izbesījusi" tik ļoti, ka tapis reklāmas fonogrammas remiks, un "ledus pingvīna" pieminēšanai vien tagad ir īpaša nozīme. Taču premjers, kaut gan radio vada mūzikas raidījumu, varbūt arī nezināja neko par ledus pingvīna dziesmiņu, kas ir tik stulba, ka lietojama jebkad (ar to uz lūpām pilnīgi noteikti var doties arī cīņā pret krīzi). Tomēr, ņemot vērā, ka Godmani ir aizkustinājusi pingvīnu pārziemošana "saspiežoties ar mugurām kopā", premjers, visticamāk, ir iespaidojies no kino. Atliek vien minēt — vai no dokumentālās filmas "Pingvīnu gājiens" vai animācijas filmas "Jautrās pleznas". Drīzāk iespējams, ka Godmanis skatījies multeni (vai arī tā no abām filmām viņam patikusi vislabāk). Kā jau bērniem domāts darbs, "Jautrās pleznas" ir humānāka, taču ar realitāti mazāk saistīta filma — tajā neviens neiet bojā. Taču pat pieņemot, ka upuru pieminēšana, ko nes gan vētras, gan krīzes, kā dzīvnieku, tā cilvēku pasaulē, svētkos varbūt tiešām bija lieka, Godmanis, stāstot Latvijas iedzīvotājiem par pingvīnu uzvedību vētrā noklusēja kādu sīku, taču būtisku detaļu — tajā lielajā aplī vienmēr daļa pingvīnu, sargājot pārējos no skarbajiem vējiem, atrodas ārmalā. To ir svarīgi apzināties, kad klausāmies, kā premjers sola: "Un varat būt droši — valdība būs ar jums. Ceru, ka arī jūs būsiet ar mums, jo vienoti mēs esam stiprāki par krīzēm". Proti, svarīgi ir saprast (un Godmanis to nepasaka), kur šajā aplī sev vietu ir iecerējusi valdība, varas partijas un to saimnieki — pret vējiem pavērstajā ārpusē vai daudz siltākajā un drošākajā viducītī. Grūti gan iedomāties, ka tagad Šķēle, Šlesers, Kalvītis, Slakteris, Roze utt. spiedīs kopā muguras, lai pasargātu, piemēram, lauku cilvēkus no pašnāvībām, bankrota, izmisuma, kad viņus izdzen ne vien no fermām, bet arī mājām. Nav arī viegli izsaukt vīziju par to, ka parlaments, kas Godmaņa vērtējumā ir viens no politiski spēcīgākajiem parlamentiem Eiropā ("tāpēc jebkuri aicinājumi par Saeimas atlaišanu faktiski nav tiesīgi eksistēt, vienalga, kas viņus arī neizteiks"), savas ekskluzīvās muguras sakļauj, lai sargātu un būtu kopā ar tiem vairāk nekā 600 000 Latvijas pilsoņu, kuri piedalījās referendumā, lai tautai būtu tiesības ierosināt deputātu atlaišanu tad, kad viņi negrib būt kopā ar tautu. Vismaz pagaidām ticamāks šķiet pieņēmums, ka aicinājums tautai būt kopā ar valdību varētu nozīmēt cerību, ka cilvēki stāvēs ārmalas vējā, pacietīgi klusēs un saudzēs valdību. Bet ja jau Godmanim tik ļoti patīk pingvīni, tad droši vien viņš ir aizdomājies par to, ka ar mugurām viņi spiežas kopā ne jau tāpēc, lai pārdzīvotu vētru jeb precīzāk — apļa jēga nav vētras pārdzīvošana, pingvīnu tēvi vētras laikā saspiežas kopā, jo zem tauku krokas viņi perē olu. Tāpat ir ar vienotību, uz kuru mēs tagad tiekam aicināti, "jo vienoti mēs esam stiprāki par krīzēm". Bet mēs tiešām nevaram būt vienoti ar Šķēli, Šleseru utt. (un, visticamāk, — arī viņi ar mums) tikai tāpēc, ka ir (būs) krīze. Lai gan šis tiešām ir laiks, kad cilvēkiem atkal ir jānāk kopā — taču ne jau krīzes dēļ. Ir jābūt mērķim. Gribas ticēt, ka joprojām ļoti daudzus cilvēkus var vienot Latvija — kā mūžīgs, bet ļoti konkrēts mērķis, no kura astoņpadsmit gados mēs esam nopietni novirzījušies. Taču es nezinu, kas šobrīd ir grūtāk — noticēt iespējai, ka mēs varam būt kopā ar (šo) valdību, vai tam, ko saka Godmanis — "varat būt droši — valdība būs ar jums". Kas attiecas uz pēdējo — nerodas pārliecība, ka valdība vispār zina, kur mēs esam, jo ir nācies piedzīvot sajūtu, ka tā rīkojas, it kā mūsu nebūtu vispār. Tikai viens piemērs. Nupat kļuvis zināms, ka aģentūra Jaunie trīs brāļi ir noslēgusi aptuveni sešus miljonus latu vērtu līgumu ar arhitekta Anda Sīļa vadīto biroju par Rīgas koncertzāles projektēšanu. Pat pieņemot, ka šāds lietu izkārtojums ir pareizs, tas ir pilnīgi nepieņemams, jo skaidrāk par skaidru apliecina, ka, neraugoties uz to, ko Godmanis saka, — valdība nemaz negrib būt ar mums kopā. Proti, neviens nav pat papūlējies par to, lai tagad, kad tiek piežmiegts viss, ieskaitot, piemēram, Rundāles ugunsdzēsējus, radītu iespaidu, ka koncertzāles projekta maģiskā rullēšana uz priekšu nav vis darījums, bet Latvijai svarīga lieta. Diemžēl šķiet, ka Godmaņa (pingvīnu) vienotības teorijai cilvēki, kam šobrīd Latvijā ir vara un iespēja rīkoties ar budžeta līdzekļiem, nav pakļaujami. Tāpēc tajā vietā, lai tik daudz runātu, premjers gadumijā varēja vien nodziedāt: "Es esmu ledus pingvīns — jē, jē."