Laila Pakalniņa: Pudeles dalīšana

Vienīgais nosacījums, lai latvietis tur par atkritumiem varētu dabūt naudu, ir turēt muti — padzirdot latviešu valodu, igauņi neizrāda sajūsmu par kaimiņu viltību (Latvijā pirktajām pudelēm nav pievienota atpakaļ saņemamā nodeva). Tiesa, no nesakārtotās atkritumu savākšanas sistēmas Latvijā igauņiem tomēr arī savs labums tiek, kad rodas nepieciešamība pacelt naudu, kas guļ zemē. Īpaši pēc masu pasākumiem Valkas attīrīšanā no pudelēm iesaistās arī igauņu konkurenti uz peļņu. Ja nav pretenziju pret dzīvošanu mēslos un pret piemēslota gaisa elpošanu, tad kāda varētu būt pierobežā nedzīvojoša latvieša motivācija nemest pudeli krūmos (vai, piemēram, nebāzt to savas lauku mājas plītī). Kas attiecas uz stikla pudeli, par kuru veikalā, pērkot preci, samaksāti 5—6 santīmi, to, ja labi meklē, kaut kur vēl var nodot par 1—3 santīmiem, cik nu taras uzpircējam par to sagribēsies maksāt. Vai cilvēkiem šāds biznesa piedāvājums šķiet pievilcīgs, rāda fakts, ka, piemēram, Aldaris 2005.gadā atguva 70—80% pudeļu, bet pēc diviem gadiem vairs tikai 40—50% (Igaunijā pie ražotājiem atpakaļ nonāk 90% pudeļu; igauņi joko — trūkstošās 10% pudeļu ar visu pildījumu tiek aizvesti uz Somiju). Taču dabai vislielākais piesārņojums (arī vizuāli) tiek no plastmasas pudelēm. Kas attiecas uz iedzīvotāju materiālu ieinteresēšanu civilizēti ar tām rīkoties, reizēm Latvijā rodas iespēja paklausīt Zaļā punkta norādījumiem un tukšā dzērienu plastmasas pudelē ielikt zīmīti ar savu vārdu un tālruņa numuru, pudeli saplacināt, iemest akcijas Šķiro plastmasu un laimē! konteinerā un gaidīt. Tas arī viss. PET pudeles ir tik vērtīgas, ka dalītās vākšanas sistēmas apsaimniekotāji no to un plastmasas plēvju tālākpārdošanas gūstot savus lielākos ienākumus, bet nesen atklātā pārstrādes rūpnīca plāno sasniegt gadā 10 —13 miljonu eiro lielu apgrozījumu. Iespējams, tieši tāpēc Latvijā līdz šim nav ieviesta tā saucamā depozīta sistēma stikla, plastmasas un skārda iepakojumu savākšanā, jo fakts, ka šādas sistēmas ieviešanas gadījumā vismaz daļa pudeļu vairs (par brīvu) nenonāks viņu konteinerā, varētu nešķist pievilcīgs atsevišķu cilvēku biznesa interesēm. Taču, neskaužot svešu naudu, ir pilnīgi skaidrs, ka pat tad, kad iespēja šķirot atkritumus beidzot sasniegs lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, pudeles, kuras pašlaik nenonāk nevienā konteinerī, tur nenonāks nekad. Un vienīgā iespēja uzlabot vides situāciju valstī, kur, neidealizējot situāciju, ir jāatzīst, ka vismaz vēl kādu laiku būs cilvēki, kas spļaus virsū iespējai dzīvot tīrā un sakārtotā vidē un mēslos tā, kā viņiem ērtāk, ir materiāla motivācija. Ja tā nebūs saistoša visiem, kas pudeles nomet (stulbumam ar maka biezumu taču nav nekāda sakara), tad uzrunās citus, kas vēlēsies zemē nomestu naudu pacelt. Protams, jau tagad nav pamata domāt, ka ieviest šo sistēmu būs viegli. Kaut vai tāpēc, ka Latvijā ļoti daudz ko izdarīt ir grūti (daudz grūtāk nekā, piemēram, Igaunijā). Lūk, divas institūcijas — Latvijas Vides ministrija un Latvijas Zaļais punkts. Pēc nosaukumiem varētu spriest, ka runa ir par divām draudzīgām institūcijām, kas roku rokā dara vienu darbu — rūpējas par Latvijas vidi. Taču attiecībā uz jautājumu, ko darīt ar PET pudelēm, pašlaik (vismaz publiskajā vidē) grūti atrast divus lielākus oponentus. Vides ministrija grib līdz 2010. gadam ieviest depozītu sistēmu, taču Zaļais punkts tam pretojas, kā vien var. Tāpēc, ka tas būšot dārgi. Tāpēc, ka — ja iedzīvotājiem būs motivācija vākt un nodot PET pudeles, operatoriem vairs nebūs motivācijas tālāk attīstīt atkritumu šķirošanu (neraugoties uz to, ka izlietotās pudeles veido tikai 2% no kopējā atkritumu daudzuma). Nez kāpēc daudz kur pasaulē (un ne tikai katrā mazā Igaunijas ciematiņā) atkritumu apsaimniekotāji nodarbojas ar "labdarību" — cilvēkiem tiek piedāvātas abas iespējas: nest pudeles un kārbas uz veikalu (automātu) vai izmest attiecīgi marķētā konteinerā. Lai gan rodas iespaids, ka pats Zaļais punkts kaut ko šobrīd visai apņēmīgi lobē (un tā diemžēl nav Latvijas vide), Vides ministrijai situācijā, kad aptauju dati liecina — cilvēki Latvijā vēlas depozīta sistēmas ieviešanu, tomēr jārēķinās, ka, ieviešot šo sistēmu, tā nedrīkst radīt šaubas par to, ka tas darīts godīgi. Proti, Zaļā punkta pārmetumi par Eiropā lielākā pudeļu nodošanas automātu ražotāja — norvēģu uzņēmuma Tomra — lobēšanu ministrijai būs jāatspēko. Taču pašu sistēmu jau sen ir laiks pieņemt par normu, kam jau sen bija jābūt ieviestai, jo bez tās Latvijai ir ļoti lielas izredzes nogrimt mēslos.