Laila Pakalniņa: Putuplasta cūka

Un patiesībā nav grūti iedomāties, cik nozīmīgs objekts tā būs ne vien tirgum un Rīgai, bet arī visai Latvijai. Ne tikai tās izmēru dēļ. Un ne tikai tāpēc, ka septiņdesmitajos gados Cūka atzīta par populārāko tēlniecības darbu Latvijā un ka pat bez jebkādām aptaujām zināms — kopš 1937. gada decembra, kad granītā kaltā Zaļkalna Cūka pirmoreiz izstādīta, līdz pat mūsdienām latviešiem tā tiešām ir ļoti mīļa. Taču ļoti būtisks ir fakts, ka Cūka, ko tēlnieks bija iecerējis kā cildinājumu Latvijas bekonam un Latvijas ekonomikas balstam, šodien par 30 000 latu no putuplasta izveidota, pilnīgi noteikti būs ideāls piemineklis visai Latvijas ekonomikai (taupības režīmu un morāli ieskaitot) un ne tikai tās iznīcinātajam balstam. Šķiet, ka Putuplasta cūka varētu būt spējīga patiesi atspoguļot dzīvi Latvijā — tādu, kāda tā bija vakar, ir šodien, un, cerams, kādreiz tomēr būs citādāka. Cūkas uz mākoņiem vērstais skatiens varētu simbolizēt skumjas par tā arī neatnākušajiem septiņiem treknajiem gadiem un, protams, atgādinātu par premjeru, kurš tos solīja. Un nav jau tā, ka Cūkas kaklā būtu jāierauga tikai kakla karbonāde, ko kopā ar svaigām olām, čipsiem un Vīnes cīsiņiem darba dienas vakarā par valsts naudu iegādājies elietu sekretariāta padotības iestāde Elektronisko iepirkumu valsts aģentūra. Kakla karbonādes sakarā, protams, vajadzētu iedomāties arī par Godmani, kurš no Valsts kontroles (VK), kas šo pirkumu atklāja, sagribēja dzirdēt "kāds ir skats kopumā". "Citādi te nāk tā informācija katru dienu, tā nav stratificēta, un īsti nevar saprast to pārkāpumu hierarhiju." It kā premjers situācijā, kad Valsts kontrole katru dienu ziņo par finanšu pārkāpumiem valsts pārvaldes iestādēs, nebūtu spējīgs pamanīt briesmīgo kopskatu, kas liecina, ka valsts nauda Latvijā tiek šķērdēta uz nebēdu. Bet viņš, lūk, jūtoties apjucis no neskaitāmajām VK revīzijām, kur gandrīz katrā iestādē atklāti kādi pārkāpumi. Bet Atis Slakteris gan neapjūk. Neskatoties uz to, ka sabiedrībai kļuvis zināms, piemēram, par iespēju viņa vadītās finanšu ministrijas valsts sekretāram mobilo telefonu par nodokļu maksātāju naudu izmantot neierobežoti, Slakteris kļuvis par kārtējo politiķi, kurš paziņojis, ka "naudas taupīšanai nekavējoties jākļūst par ikviena Latvijas iedzīvotāja pirmo uzdevumu". Šai sakarā uzreiz nāk prātā Slaktera sekotāja — aizsardzības ministra Vineta Veldres — sacītais televīzijā par to, ka ikvienam latvietim ir nepieciešams zirgs (Veldre, visticamāk, Putuplasta cūkas vietā gribētu redzēt Putuplasta zirgu). Taču turpinot par Cūku. No Godmaņa apjukuma par VK konstatēto pārkāpumu gūzmu ierēdņiem un amatpersonām ļoti iespējams varētu sanākt īsta cūcene . Jo tai vietā, lai principiāli nosodītu par valsts naudu rīkotus darbinieku tusiņus, kas formāli skaitījušies semināri, Godmanis sācis runāt par to, ka ar VK vajadzētu vienoties, kā šādus pasākumus iekļaut budžetā. Jo laikā, kad naudas taupīšanai jākļūst par ikviena Latvijas iedzīvotāja pirmo uzdevumu, Godmanis jūt: "Nāk mums vasara. Ir vairāki pasākumi, kurus svin normāli ministrijās, valsts iestādēs, piemēram, sporta svētki. Es neizslēdzu arī Līgosvētku kaut kādu minimālu svinēšanu." Savukārt es neizslēdzu, ka Putuplasta cūka — piemineklis mūsu ekonomikai un taupībai — no pārlieku lielas tūristu uzmanības varētu atslogot Brīvības pieminekli. Un tad varbūt nebūtu arī žēl, ja kāds pie tā nofotografētu savu pliko dibenu. Turklāt praktiski pielietojumu Putuplasta cūkai varētu rast arī vietējie iedzīvotāji. Piemēram, tai vietā, lai draudētu ar piena liešanu zemē un nerentablo cūku slaktēšanu, zemnieki varētu pie Putuplasta cūkas nolikt rozes. Nu un ja to visu tā apdomā, tad 30 000 latu par putuplastu nav daudz (pat pagaidu variantam, kas nepieciešams uz laiku, kamēr tiek atrasta nauda granītam) — vai vismaz ir tieši tik, lai līdzekļi sāktu radīt sev mērķi.