Laila Pakalniņa: Slīdēšana

nē, nu pagaidiet. nav jau runas par to, ka vajadzētu atcelt sporta nodarbības kā tādas, bet gan - sabalansēt to saturu, vai ne? jautājums par to, lai bērniem ierāda arī vingrošanu, lēkšanu, etc, nevis skolotāji (ne jau visi, protams), lai atvieglotu savu darbadienu, liek tik skriet nebeidzamus apļus, nemaz nepasekojot, vai tas tiek darīts pareizi.

Perfekti secinājumi. Tāds JAU ir vidējais Latvietis skolā.

Fizkultura-ura-ura- ura vajadzīga! Un, tikai pēc tam, sports. Un tikai pēc tā pēc tā pēc tā - nauda! NEVIS OTRĀDI! Bet...tas jau nav priekš mums.

Nu, nevajag visu atkal nodzīt uz Dinamo! Hokejs arī ir sports, tie, kas var atļauties, lai spēlē, cik uziet. Bet par futbola un basketbola laukumiem un to pieejamību es gan piekrītu - situācija traģiska. Kādreiz katrā pagalmā sita bumbu, tagad tur mašīnas stāv un viss.

Zviedrijas skolas jau sen minibasketbols ir kā obligāta fiziskā nodarbība, kas vispusīgi attīsta ķermeni, reizē veicinot domāšanu. Latvijā ar to pamazām sāka ieviest ar pazīstamā trenera Tālivalža Pētersona gādību. Taču tagad modē ir hokejs, kur viens pats ancuks maksā 1000 latu. Kur zemē nomesti daudzi miljoni latu. Tā sportošanas vietā nāk "fanošana" ar Aldara ražojumu pielietošanu. Tikmēr sporta skolotāju "kalve" LSPA nojauca stadionu, lai par milzu naudu uzbūvētu ledus halli, lai gatavotu spēlētājus Ģinamo. Viss ar kājām gaisā. Tapēc nav brīnums, ka jaunieši ne tikai nevar skriet, bet ja var - tad nemāk. Paskataties ka iet mūsu jaunieši. Slāj. Čāpo. Obligāto kara dienestu,, izskatās, likvidēja tādeļ, ka nebija dienestam derīgu jauniešu. Slimi un tizli. Nupat Latvijas meistarības spēlē futbolā SKONTO stadionā notika pie tukšam tribīnēm. Vai tad tur nevarēja ielaist skolēnus, aizvest viņus uz turieni. Pirms pirmā pasaules kara Rīgā bija 100 futbola laukumu. Cik tagad, kur jaunieši var uzspēlēt "futeni"? Un kur ir pieejami volejbola un basketbola laukumi? Visa varturu nauda un pūles sagrūstas ledus hallēs alias Gazprom akcijās.

Nav divu domu, ka sports ir nepieciešama lieta, un Latvijā skolās tam tiek veltīts pārāk maz laika. Bet, loģiski, ka katram skolēnam obligāti jāiziet visas veselības pārbaudes, lai var noteikt, kāda slodze viņam piemērota. Bet, problēma ir ar fizkultūras skolotājiem un ar tām normām. Ir skolotāji, kas nedrīkst stradāt ar bērniem. Pašam pukam vienā skolā fizkultūras skolotājs izturējas pret bērniem tā, ka uzdzina riebumu pret fizkultūru, puišelis mainīja skolu, un fizkultūra kļuva par mīļāko priekšmetu. Vispār, es domāju, vajadzētu akcentu likt uz sporta spēlēm.

Fizkultūra skolā pastāv ķeksīša pēc, bet šo vispārēji zemo līmeni "atšķaida" sporta skolas, kur kustēties gribošiem bērniem ir iespēja nodarboties ar kādu no sporta veidiem. Liekas, ka arī tām gals klāt, un tas patiešām ir traģiski! Padomājiet, valstsvīri un sievas, kas tad dzīvē ir galvenais, kas ir tās galvenās vērtības, ko gribam ieaudzināt saviem bērniem?