Laila Pakalniņa: Taupīsim (jēlas) olas!

Tas ka VK tieši elietu sekretariāta finanšu pārskatā neguva pārliecību, ka visos gadījumos uz reprezentāciju attiecinātie izdevumi ir veikti reprezentācijas nolūkos un atbilst reprezentācijas mērķim un jēgai, protams, neliek domāt, ka arī citās ministrijās privāti neēd par valsts naudu. Taču pat tad, ja citās ministrijās būtu tāpat un vēl trakāk, loģiski būtu spriest — mazāk ministriju, mazāk olu un cīsiņu par mūsu naudu. Un ne tikai. Ja nebūtu Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, kuras pastāvēšanu joprojām ignorē tie, kas bērnus nospārda, nosit un met ārā pa logu, tās publiskā tēla pētījums vienkārši nebūtu nepieciešams. Kā zināms, iepriekš par šādu pētījumu BĢLM bija gatava maksāt 8450 latu, taču vienīgais pretendents, kurš bija ar mieru noskaidrot, kā ministrija izskatās un ko tai darīt, lai labi izskatītos, prasīja vairāk, tāpēc pirmais publiskā iepirkuma konkurss izgāzās. Tagad, neskatoties uz to, ka premjers jau ir uzdevis Valsts kancelejai par 6000 latiem veikt iedzīvotāju aptauju, kas aptvertu visu valsts pārvaldi, BĢML izsludinājusi kārtējo konkursu — cenu aptauju. Pretendents, kurš piedāvās zemāko cenu, iegūs valsts naudu un varēs pētīt Bērnu ministrijas tēlu. Un tikai tāpēc, ka šī ministrija pastāv. Pastāv arī Īpašu uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas lietās, neraugoties uz to, ka ministra realizētās integrācijas funkcijas droši varētu nodot baznīcai. Lai ar baznīcas interešu pārstāvēšanu par baznīcas naudu nodarbojas, piemēram, kardināls Jānis Pujats un viņa asistenta Oskara Kastēna algošanai vairs nebūtu jātērē budžeta līdzekļi. Kā zināms, Kastēns pēc baznīcas līderu ieteikuma izkropļoja Iecietības programmu, svītrojot no tās diskriminācijas pazīmes — rasi, ādas krāsu, tautību, vecumu, dzimumu, seksuālo orientāciju — tikai tāpēc, ka baznīcas pārstāvjiem nav patikuši vārdi "seksuālā orientācija". Kardināls Pujats to tagad sauc par vienu no lielākajām baznīcas uzvarām dialogā ar valsti, jo acīmredzot negrib atzīt, ka caur Kastēnu baznīca vienkārši norunājusi savu kārtējo monologu. Starp citu, lai noskaidrotu, kā Latvijā veicas ar sabiedrības integrēšanu, nevajag dārgi maksāt par pētījumu, un nevajag pat pieminēt kakas, ar kurām te mētājas, vai skaitīt, cik reižu uzbrūk tiem, kuriem tumšāka ādas krāsa, pietiek ar vienu 9.maiju — ar lentītēm un Krievijas karogiem, lai apjēgtu Kastēna potenciālā darba lauka mērogus. Taču pa kuru laiku lai sabiedrības integrēšanas ministrija nodarbotos ar sabiedrības integrēšanu, ja tās ministrs ir pārņemts ar baznīcas integrēšanu valsts pārvaldē? Cita starpā, Igaunijā, kas ir elietu teicamniece ne vien Baltijas, bet pat pasaules mērogā (sākot no ID kartēm ar elektroniskā paraksta funkciju un beidzot ar elektroniski noorganizēto talku, kuras laikā Igaunija tika iztīrīta no mēsliem, un pat nepieminot bezvada internetu, kas pieejams pat braucot pa nomaļiem ceļiem un drīz pārklās visu valsti), nav tādas elietu ministrijas, nav arī bērnu ministrijas un sabiedrības integrācijas ministrijas. Igaunijas valdībā vispār ir par pieciem ministriem mazāk nekā Latvijas valdībā. Var, protams, pieņemt, ka tas nav arguments, lai padomātu par to, vai Latvijā dažas ministrijas nav liekas — katra valsts ir īpaša. Taču, rēķinoties tieši ar to, cik īpaša ir Latvija, jāatzīst, ka, samazinot ministriju skaitu, valsts budžets ietaupītu ne tikai šo ministriju tiešos izdevumus. Ļoti būtisks ir fakts, ka, samazinot ministriju skaitu Latvijā, samazinātos arī valsts naudas izšķērdēšanas risks. Tad kāpēc riskēt, ja var neriskēt?