Laila Pakalniņa: Utis ceļā?

Īsu mierinājumu varēja gūt no speciālista viedokļa, kas nesen bija publicēts Dienā — pašlaik Latvijā utu epidēmijas vēl nav. Īss šis mierinājums šķita tāpēc, ka tur bija teikts "vēl nav", jo, "ja tagad ekonomiskā situācija valstī pasliktināsies, protams, utainība plauks". Tādējādi sanāk, ka reklāma, vairākus mēnešus baisi rēgodamās mūsu acu priekšā, patiesībā mūs ļoti savlaicīgi ir brīdinājusi par to, ka būs slikti. Mēdz teikt — skaties dabā! Bet laikam jau pats galvenais ir skatīties vienalga kur — kaut televizorā un mēģināt saprast to, ko tev saka. Tiesa, daži cilvēki var neskatīties nekur, jo viņi pie situācijas izpratnes nonāk īpašā veidā un tāpēc arī viņu situācijas izpratne ir īpaša. Piemēram, Valsts prezidents nesen intervijā žurnālam Klubs atzinis, ka tagad esot labāk informēts par procesiem apkārt, jo nu viņam ir kontakti ar cilvēkiem, kas "reāli veido politiku — gan Latvijā, gan pasaulē". Zatlers atzīst: "Zināšanas un informācija nomierina," un skaidro, ka tagad, "esot tuvāk īstajai dzīvei", kļuvis daudz nosvērtāks un mierīgāks, nekā "dzīvojot virtuālajā vidē". Un tur, tajā īstajā dzīvē "sabiedrībā jūtams daudz lielāks optimisms" nekā pirms gada (par to prezidents nupat intervijā Latvijas Avīzei). Varētu šķist — lai nebūtu jādreb utu apkarošanas līdzekļa reklāmas priekšā, kas, rādās, nes sliktas vēstis, t.i., lai arī mēs visi pārējie kļūtu mierīgāki, atliek vien pietuvoties "īstajai dzīvei" jeb iegūt kontaktus ar nomierinošajiem cilvēkiem, kas reāli veido politiku (par to, ka politiku varētu ietekmēt ļoti daudzi nemierīgi cilvēki, kas arī lietū un sniegā neaizmirst, ko vēlas, šeit minēt droši vien nav labi — īpaši relaksēts tautas sapulces laikā Doma laukumā Zatlers neizskatījās). Viens cilvēks nupat šai virzienā veica "pirmo pakāpienu". Tā savu tapšanu par LPP/LC partijas biedra kandidātu pats nosaucis dziedātājs Valters Frīdenbergs, vairāk pazīstams kā Valters, kurš kopā ar Kažu bija Eirovīzijā. Pagaidām viņš vēl neesot pazīstams ar LPP/LC līderiem. Taču, lai gan ir stipri ticams, ka Valters Šleseru drīz varēs skatīt vaigā, mums pārējiem būtu loģiski prasties un apzināties, ka "īstajā dzīvē" pārāk daudz cilvēku satilpt nevar, jo tā varētu būt samērā šaura. Ko darīt? Svarīgāko (turklāt ne vien "ko", bet galvenais "kam" tagad kaut kas jādara) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Ainars Pencis un Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis jau saka priekšā. Ja tiks samazināts ugunsdzēsēju skaits un likvidēti depo, nāksies atjaunot brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustību. Turklāt katram potenciālajam (brīvprātīgajam) ugunsdzēsējam jākļūst arī pašam sev par policistu: "Tas skan didaktiski, bet tagad katram jābūt stipri modram" (Aldis Lieljuksis). Tādējādi visai tuvā nākotnē varbūt tiešām notiks tā, ka mums katram būs jākļūst par valsti sev un ne vairs idejiski vien, bet arī praktiski — ekonomiskās krīzes apstākļos vienu pēc otras personīgi pārņemot valsts funkcijas. Cita starpā, reizēm grūti saprast, no kā tagad būtu jābaidās vairāk — no tā, ka rokrokā sadevušās Latvijai tuvojas utu epidēmija un ekonomiskā krīze, vai no frāzes "ja krīze beigsies" (tā pasprūk gan baņķieriem, gan politiķiem). Nevis "kad", bet "ja", kas taču norāda uz nepieciešamību rēķināties, ka krīze var ne vien atnākt, bet turklāt var arī nekad vairs nebeigties? Lai tur vai kā, bet uz šiem "ja", "kad", "ko", "kam" u.c. es atbildi radu Marisa Vētras stāstā par Latvijas proklamēšanas pasākumu (Dienas pielikumā Latvijai 90): "Uz skatuves ik vārds bija tēraudā liets. Mani nospieda tas, ka to spēks neatskanēja zāles krēslos, kur lepni bija salasījusies vislabākā Rīgas pilsoņu izlase (..) Lai citi deg, lai citi dara, lai citi tos apgādā pat ar — brīvību! Ir drošāk nedegt, neaizrauties un nogaidīt." Kādiem, un patiesībā daudziem, ir jābūt nemierīgiem. Arī lai taptu valsts. Lai tā pastāvētu. Un lai tai būtu nākotne. Un tagad ko — utis ir ceļā? Būs grūti? Jācer, ka mums pietiks nemierīgo.