Ideja par abu valstu vēstures zinātnes speciālistu tikšanos tika pārrunāta pagājušā gada decembrī Latvijas ārlietu ministra Māra Riekstiņa un viņa Krievijas kolēģa Sergeja Lavrova tikšanās reizē Rīgā. Toreiz izskanēja doma, ka vēsturnieki varētu kopīgiem spēkiem darboties pie Latvijas un Krievijas attiecības skarošu 20.gadsimta dokumentu krājuma izveidošanas.
Apaļā galda sarunas otrdien un trešdien notiks Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūtā. No Krievijas puses galvenais organizators ir akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans – viņš arī bijušais Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis. No Latvijas puses pasākuma organizētāji ir Latvijas vēstnieks Maskavā Andris Teikmanis un profesors Antonijs Zunda. Vēl Latvijas delegācijā ietilpst LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Gvido Straube, profesors Heinrihs Strods, vēstures doktore Daina Bleiere un Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Juris Ciganovs. Kādas personības no Krievijas vēsturnieku plejādes sēdēs galda otrajā pusē, līdz pat pēdējam brīdim nebija zināms. Tikai piektdien noskaidrojās, ka vismaz problēmu ar vīzām latviešu vēsturniekiem nebūs. To saņēma arī profesors Strods, kaut pagājušajā vasarā Krievijas varas iestādes viņam vīzu vairākkārt liedza, neoficiāli motivējot to ar profesora ''tendenciozitāti''. Pozitīvo iznākumu Heinrihs Strods skaidroja ar apstākli, ka šoreiz pasākuma organizēšanā iesaistītas valstu ārlietu ministrijas.
Formulējot Latvijas puses pārstāvju viedokli pirms došanās uz Maskavu, profesors A.Zunda norādīja, ka latviešu vēsturnieki īpaši būtu ieinteresēti kopīga dokumentu krājuma izstrādē par 1941. un 1949. gada deportācijām. Tāpat ir priekšlikums nākamgad, atzīmējot Molotova–Ribentropa pakta septiņdesmit gadus, Rīgā sarīkot šim tematam veltītu konferenci ar Krievijas vēsturnieku piedalīšanos.
Latvijas pusei kā vienmēr būtiskākā ir Krievijas arhīvu un vēstures materiālu pieejamība.
Krievijas puse sākotnēji vēlējusies apspriest arī īsti ar vēsturi nesavienojamus tematus, piemēram, Krievijas un krievu tēls Latvijā. Tāpat maskavieši vēlētos veidot Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisiju, taču vienlaikus tiek noraidīta iespēja sadarboties ar Latvijas valdības paspārnē pastāvošo komisiju, kuras uzdevums ir apzināt un aprēķināt PSRS totalitārā komunistiskā režīma nodarītos zaudējumus Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem. Tāpat krievu vēsturnieki nevēlas sadarboties ar Latvijas prezidenta administrācijā pastāvošo Latvijas Vēsturnieku komisiju.
A.Zunda uzsvēra, ka Latvijas puse tomēr negrasās veidot vēl kādu īpašu Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisiju, jo ''mēs neredzam nepieciešamību vēstures problemātiku dalīt pa valstīm''. Turklāt līdzīgu Krievijas – Polijas un Krievijas – Somijas vēsturnieku komisiju veidošana nesenā pagātnē strīdīgi traktētu vēstures notikumu noskaidrošanā rāda, ka tāds pasākums nav produktīvs, jo Krievijas puse bloķē komisijas darbu, ja iznākums draud tai būt neērts. Kas attiecas uz okupācijas lietām, tur Latvijas vēsturnieku delegācija solās būt stingra un nelokāma. ''Visa pasaule zina, ka Baltijas valstis bija okupētas. Tā ir vispārzināma lieta. Tikai Krievijai ar to ir problēmas. Ja nepieciešams, mēs jau varam viņiem savu pozīciju atkārtot vēlreiz,'' norādīja profesors.
Ir skaidrs, ka nekādi krasi pavērsieni apaļā galda sarunu laikā Maskavā gan nav gaidāmi. Faktiski tā būs vēsturnieku viedokļu apmaiņa, bet tas, vai izdosies vienoties arī par kādu konkrētu projektu, ''atkarīgs no Krievijā valdošiem vējiem'', piebilda A. Zunda.