Laukakmens virs Vidzemes mucas un Kurzemes cirvja

Šo trīsvienību sauca par Baltijas apgabalu, senāk par Livoniju" (Ādolfs Erss). Kopš 1991.gada "Livonijas" daļas atkal ir Latvija un Igaunija, un brīvās Ēstijas rakstnieks un kinematogrāfists Lennarts Meri, kļuvis par atjaunotās valsts prezidentu, savu enciklopēdista, ziemeļtautu pētnieka un patriota pieredzi plaši klāstīja valsts vizītēs, parlamentos, prezidentu un premjerministru rezidencēs, forumos, akadēmiskās lekcijās, ģenerālās asamblejās un preses konferencēs. Tās bija mazpazīstamas problēmas, ko starptautiskās politikas līmenī pacēla viens no salūzušās Padomju Savienības somugru saimei piederošas zemes un tautas izaicinošajiem līderiem. Lennarts guva iespēju politiķiem darīt zināmu to pašu, ko viņš gadu desmitiem bija rakstījis saviem lasītājiem un kolēģiem, rakstniekiem un kinematogrāfistiem visā plašajā Padomju Savienībā licis klausīties gan oficiālos saietos pie kultūrpasākumu goda galdiem, gan dziļos un ietilpīgos tostos pusnaktī bohēmistu kneipēs un rītausmā vēl neaizmigušajiem ekspedīciju avantūristiem ceļotāju un klaidoņu teltīs.**Garīga aktivitāte** …Tagad mums te esot krīze, bet tautām, kas nāk no slēgtas ideoloģijas un ekonomikas, krīze ir veca un kaulaina pavadone, kas no mums nav atstājusies labu laiku jau kopš Otrā pasaules kara. Nupat beigušies treknie gadi jau arī apciemoja tikai treknos. Par "tēva grēkiem" bērnībā izsūtītais Lennarts Meri kopā ar māti pēc agriem skolas gadiem Parīzē, Berlīnē un Tallinā četrus Otrā pasaules kara gadus pavadīja igauņu valodniecisko radu mariešu autonomajā republikā Krievijā, bet, atgriezies dzimtenē, jaunais censonis apbrīnojami daudz paveica tieši divu fašismu izraisītās krīzes laikā, un tā bija viņa dzīves lielākā daļa. Nu viņa valstsvīra vārds vairs nenovītīs nedz Igaunijā, nedz Baltijā, nedz Skandināvijā un visā Eiropā, kur būs intelektuāla līdera godā. Tieši padomju režīma laika Lennarts Meri izcēlās ar īpašu gara aktivitāti, izmantoja milzīgos PSRS plašumus, tās etniski un vēsturiski neaptveramo daudzveidību, sarakstīja grāmatas, pētīja citu tautu tradīcijas, valodas un, cik varēja, veicināja viņu apgaismību. Meri labi apzinājās, ka Igaunija bauda savienotās republikas statusu, nevis "nacionāla apgabala" vai "autonomijas" marginālos valstiskuma rudimentus. Arī tas bija daudz, ja uz Igauniju skatījās ar Krievijas mariešu, komiešu, mordviešu, hanti, manti, udmurtu, ņencu u.c. acīm. Arī Lennarts Meri būtu varējis attaisnoties ar padomju krīzes depresiju un veģetēt, bet viņš radīja etnoloģisku filmu Putnu ceļavēji, par ko 1981.gadā saņēma sudraba balvu Ņujorkā, devās ekspedīcijās, rakstīja esejas, kļuvis par prezidentu, igauņu rakstnieks un enciklopēdists aizgūtnēm pārsteidza pasauli. Vai tas nav lielisks stāsts Vakareiropai par čukču kažokzvēru audzēšanas sovhozu ar nosaukumu Ļeņins un pirmatnējās kopienas dzīvesveidu, kas vienlaikus pastāv valstī, kur dzīvo un cīnās akadēmiķis Andrejs Saharovs? Un ka čukču anekdotes jau nesacer čukči, bet citi… Tas būtu bijis grēks aizlaist vējā padomju krīzes gadus. Tad jau Igaunijai tāda prezidenta nebūtu bijis. Un Krievijas somugru tautu saimei nebūtu garīgās mātes Igaunijas, kurā līdztekus lingvistiem īpaši aktīvi darbojās arī Lennarts Meri. Jauna igauņu misija Lielās "padomju krīzes" laikā, kad rietumu virziens igauņiem un pārējiem bija slēgts, pavērās citi ceļi. Igauņu intelektuālā elite atklāja it kā jaunu misiju, kas cēla mūsu brāļu tautas pašapziņu. "Tā bija pilnīgi jauna igauņu kultūras vēstures nodaļa," teica oriģinālus sižetus vēstošais atdzimušās Igaunijas prezidents 2001.gadā Bāzelē. Izrādās, Igaunija gluži negaidot bija kļuvusi par garīgu māti saviem valodnieciskajiem brāļiem un māsām. Jo, kamēr somiem, zviedru un norvēģu somugriem un pat ungāriem padomju teritorijas Volgas krastos, uz austrumiem no Urāliem un Ledus jūras arktiskajā piekrastē bija slēgtas, igauņi kā jau padomju robežās dzīvojoši pilsoņi brīvi kontaktējās ar sev radniecīgajām tautām. Un ne tikai sildījās ar šņabi, bet "pamazām igauņiem un priekš igauņu identitātes tika atklāta austrumu dimensija". Protams, īpaša loma toreiz bija un arī tagad ir augstskolai ar Eiropas biogrāfiju un prestižu — Tartu universitātei, ko 1632.gadā nodibināja zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs. Pateicoties tai, kurā zinātnisko un pasniedzēja darbu veic pasaulslavenais, no Ļeņingradas pārcēlies semiotiķis, etnologs profesors Jurijs Lotmans, Mari El galvaspilsētā Joškarolā un Komi galvaspilsētā Siktivkarā jau padomju laikā pasniedza igauņu valodu. Savukārt Tartu universitāte kļuva par šo tālo tautu studentu izglītības centru. Meri pasaulei ir vēstījis, ka igauņu lingvistiem Krievijas somugru kultūras dzīvē pievienojās rakstnieki, mākslinieki, arheologi, kinomākslinieki, reliģijas pētnieki. Līdz ar to, pēc rakstnieka un prezidenta domām, igauņiem atklājās jauna apzināšanās un atbildība par mazo radu tautu valodu, kultūru un likteni. "Mazo tautu pievilkšana, kuras cīnījās par savu eksistenci un kurām mēs zināmā mērā spējām palīdzēt un būt par priekšzīmi, palika gluži nepamanīta Maskavas cenzoriem," rezumē Meri, "arheoloģija un vēsturiskā ģenētika sniedza mums zināmas misijas jūtas — pašlaik ir ļoti ticams, ka mūsu senči apmetās uz dzīvi Igaunijā un pēc tam Somijā ledus laikmeta pēdējos gadsimtos un viņus neskāra tautu ceļošana. Īsumā — mēs atnācām, lai paliktu. Tas skan ļoti eiropeiski, bet pirmām kārtām tas liecina par atbildību." …Morāle? Ikvienā krīzē ikdienišķi, bez lieka trokšņa manifestējas gara prezidentūra. Padomju Igaunijā, izrādījās, to nesa intelektuāļu saime, kura Tēvzemei izšķirīgā brīdī izvēlējās vienu no visaktīvākajiem un tālredzīgākajiem, to, kuram "…arī improvizācijām atstātā telpa bija vairāk nekā pietiekama" (Jāns Kross atvadu runā Kārļa baznīcā, Tallinā, 2001). "Kāda Igaunijā ir situācija ar mafiju?" Parīzē prezidentam Lennartam Meri jautāja žurnālisti. Atbilde bija sekojoša: "Mums ir viskijs. Mums ir mafija. Mums ir viss, kam jābūt vienā kārtīgā Eiropas valstī." Un: "Kāpēc jūs gribat otrreiz kļūt par Valsts prezidentu?" "Labāka nav.