Lauku pele starp tīģeriem

Tas cieši saistīts ar ieilgušo pētniecības nefinansēšanu. Izņemot ārpuseiropas salas Maltu un Kipru Eiropai sasniegt labus rādītājus pētniecības finansēšanā traucē Rumānija, Bulgārija, Polija un Latvija. Baltijas jūras kaimiņi tiešām investē zinātnē — jau 2006.gadā Igaunija deva 1,14% no iekšzemes kopprodukta, Dānija — 2,43%, Somija — 3,45%, Zviedrija — 3,82%. Igaunijā arī viens no straujiem lēcieniem kopš 2000.gada — no 0,61% līdz 1,14%. Iepriekš paslavēta arī Latvija (dekādi īpatsvars kūņojās ap 0,4%, kad 2005., 2006.gada budžetos teju dubultojām zinātnes naudas, t.sk. ieviešot budžeta apakšprogrammas tieši augstskolām: 2004.gada decembrī 03.12. Zinātniskās darbības attīstība universitātēs, 2005. gadā 03.15. Zinātniskās infrastruktūras nodrošināšana un attīstība augstskolās — kopā ap 5,3 mlj latu gadā), taču pēdējos divus gadus mūsu pieaugums nav straujš. Latvija zinātniskajai darbībai dod katastrofāli maz — 0,69% IKP jeb 112 mlj eiro (Igaunija — 151, Somija — 5761). Vaina jāuzņemas uzņēmējiem, kas neiegulda inovācijās — biznesa daļa Latvijas zinātnes naudā mazāka par trešdaļu, kamēr Igaunijā — ap 40%, Īrijā — 60%, Somijā divas trešdaļas, salīdzinājumam Japānā — pāri 75%. Taču pamata atbildība neapšaubāmi ir valdībai. Iespējams, bizness neiegulda, jo īsti nav cilvēkresursu. Sarkastiski skaitļi — 2006.gadā Latvijā pilna laika ekvivalentā (PLE) pētniecības un attīstības personālā biznesā strādā 777 cilvēki. Vēl 2006.gadā pētnieku un inženieru no darbaspēka mums ir 3,4%, kamēr Igaunijā — 4%, Lietuvā — 4,1%, Somijā — 6,7%. Zinātnisko darbinieku īpatsvars Latvijā tikai 0,92%.Kur radīsies jaunie pētnieki? Zinātnieki jāražo augstskolām. Jauniešiem ir lieliskas iespējas izglītoties ārvalstīs, bet jāsaprot, ka vairākums ASV radīto latviešu doktoru, visticamāk, papildinās amerikāņu pētnieku pulku. Ja neredzam mūsu universitātes kā otršķirīgas darbaspēka novietnes, vajag strādāt vairuma pētnieku saražošanai Latvijā. Zinātnisko briedumu un kvalifikāciju apliecina doktora grādi. Bergenas komunikē jau norāda uz vajadzību palielināt doktorantu skaitu. Doktori top divos posmos. Vien otrais ir topošo zinātnieku gatavošana jeb doktorantūra. Pirmais — cik daudz to, kas grib un var kļūt pētnieki — jeb zemākā līmeņa studijas. Tikai intelektuāli spēcīgas bakalauru masas rada pētniecības potenciālu. Grūti pat izsvērt, kur bēdīgāk — valsts rīcībā augstskolās kopumā vai atsevišķi pret doktorantūru. Par studiju apstākļiem gan neatbild bizness, bet valsts, kas sen varēja apkaunojošo finanšu jautājumu atrisināt. Par augstākās izglītības finansēšanu rakstīts gana, nedienas ir skaidras. Pirmkārt, vairāk nekā trīs ceturtdaļas studējošo maksā paši, turklāt maksā vairāk, nekā var atļauties, bet mazāk, nekā pietiktu, lai dotu kvalitatīvu izglītību. Otrkārt, šai situācijai nav ne ekonomiska, ne juridiska pamatojuma, jo tādu intelekta un inovāciju badināšanu neatļaujas cita Eiropas valsts, stabili esam pēdējās vietās valsts studiju finansējumā pret IKP, publisko izdevumu studijām pret studentu skaitu procentos no kopprodukta uz iedzīvotāju indikators sliktāks tikai 10 pasaules valstīs (Indonēzija, Kazahstāna, Tadžikistāna u.tml.), pat negrasāmies pildīt Lisabonas stratēģijā ietilpstošo 2006.gada maija Eiropas Savienības lēmumu par 2% IKP studiju attīstībai universitātēs 2010.gadā, vēl šogad 3.jūlijā to pārliecinoši noraidīja Saeima (neraugoties uz to, ka pat Čīle investē studijās 2,2% IKP); valsts pārkāpj starptautiskās tiesību normas par pienākumu tuvoties bezmaksas augstākajai izglītībai. Treškārt, lietu valdībai viegli atrisināt. Piemēram, lai pērn finansētu visu valsts augstskolu visus studentus ar budžeta vietām, papildus vajadzēja vien 31 miljonu, kas nudien nav nereāli, esot 5000 mlj budžeta apjomam. Kāpēc tā? Varbūt izskaidrojums tajā, ka pārvaldē maz zinātnes ekonomiskās nozīmes sapratēju. Latvijas valsts pārvaldē 2006.gadā bija vien 568 pētnieki PLE. Fundamentāla ir katra doktoranta iesaiste oriģinālā izpētē. Universitātēs līdztekus strukturētām programmām jāievieš doktoru zinātniskās skolas, arī ar starpdisciplināru, starptautisku raksturu, pārvarot jauno pētnieku izolētību, sasniedzot kritisko masu. Pašreizējās programmās jāpanāk atbilstība t.s. Dublinas deskriptoriem, lai noteiktu atbilstību Eiropas Kvalifikāciju ietvarstruktūras 8.līmenim. Prasmēs jābūt cilvēkresursu, risku un finanšu vadībai. Doktoru gatavošanai per se ir internacionāla daba, pat jāpanāk, ka vismaz piektdaļa doktorantu ir ārvalstnieki, tomēr rūpīgi jākopj latviešu terminoloģijas attīstība disertācijās. Jāminimizē darba vadītāja, uzraugu ietekme uz promocijas procesu aizstāvoties; paša katedras ļaudis kā recenzenti jau tagad ir likumpārkāpums. 22 Eiropas valstīs doktorantus uzskata vienlaikus par studējošiem un darbiniekiem, kamēr studenta statuss vien ir Baltijā, Krievijā, Gruzijā, Īslandē un Britu salās. Atbilstoši Zalcburgas principiem doktorantiem jābūt agrīnu pētnieku statusam ar proporcionālām tiesībām, arī sociālām. Attaisnoto izdevumu apjoms likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli izglītībā jāpalielina līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām gadā. Darba devēju veikta izglītības apmaksa jānosaka par saimnieciskiem izdevumiem un likumā Par uzņēmumu ienākuma nodokli jāparedz apliekamā ienākuma samazinājums. Ja grib iesaistīt pētniecībā labākos — maģistrantus, biznesa profesionāļus, tad akreditētas doktoru programmas un promocijas procesu jāapmaksā valstij, ne kandidātam. Stipendijām trešajā ciklā reāli jākonkurē ar algām privātajā sektorā, ne trūkuma pabalstiem. Jāiedrošina abpusēja intersektorāla mobilitāte starp industriju, ierēdniecību un akadēmisko vidi. Par studiju finansējumu kopumā pienācis laiks skaidri izvirzīt uzdevumu — 2012.gadā pilnīgu budžeta finansējumu studijām gan valsts, gan privātpersonu dibinātās augstskolās. Jau nākamais budžets jāplāno ar aprēķinu, lai 2009./2010. akadēmiskajā gadā par savām studijām maksātu ne vairāk kā puse. Tātad nākamajam gadam jāparedz finansējuma pieaugums augstskolu studijām vismaz 16—18 miljonu latu, nodrošinot arī studiju izmaksu koeficientu tuvināšanu optimālajiem. Vienreiz var palaist garām izdevību, otrreiz, taču patiesi naivi ir cerēt, ka pasaules ekonomika dos latviešiem bezgala daudz iespēju beidzot attapties un izlabot kļūdas, lai starp "tīģeriem" Baltijas piekrastē nav latviešu "lauku peles". Recesijas laiks nudien var kļūt izšķirīgs — zinātņietilpīga turīga vai nabaga banānu republika. Krasa finanšu pārdale par labu pētniecībai un īpaši studijām 2009.gada budžetā ir neatliekama nepieciešamība. Profesore T.Koķe to zina, var izdarīt un ieiet vēsturē kā ministre, kas nolikusi Latviju uz intelektuālas attīstības un bagātības ceļa.