Lēmumu pieņemšana?

Kas attiecas uz strukturālajām reformām, kuras pēdējo mēnešu laikā bija jāvirza uz priekšu, tad jāsaka, ka nav bijis tā, ka pilnīgi nekas nav izdarīts. Gan ministriju iekšienēs, gan Valsts kancelejas darba grupas ir rīkojušās attiecīgajā virzienā. Jautājums (kurš vairumam šobrīd šķiet atbildēts) ir – cik ātri un cik efektīvi? Kad jautāju skolotājiem, ministriju darbiniekiem vai uz ielas satiktiem cilvēkiem, kādu izeju viņi redz no pastāvošās situācijas, lielākoties tiek atbildēts, ka vaina ir „sistēmā”. Kas ir šī sistēma? To jau ir atbildēt grūtāk. Skaidrs, ka demokrātijā ir nepieciešams izdiskutēt un izrunāt pēc iespējas plašāk katru pieņemamo lēmumu. Tomēr nereti ierēdņu starpā notiekošajās diskusijās visu iesaistīto pušu argumenti par labu vai sliktu kāda lēmuma pieņemšanai ir tik racionāli un pamatoti, ka beigu beigās tiek nolemts situāciju nemainīt. Es gan negribētu teikt, ka pie visa vainīgi mūsu valstī ir ierēdņi. Piemēri ”iz dzīves,” kas saistīti ar funkciju auditiem, kuros tika vērtētas iespējas likvidēt atsevišķas ministriju padotības iestādes liecina, ka, neskatoties uz to, ka uzņēmēji uzsver nepieciešamību atbrīvoties no aģentūrām, inspekcijām utt., brīdī, kad tiek lemts par konkrētu padotības iestāžu (ar visām to funkcijām) likvidēšanu vai pievienošanu citām institūcijām, pēkšņi tiek ieteikts – konkrēto iestādi atstāt neskartu, jo tieši tā darbojas ļoti veiksmīgi un labi, kā arī ir neatsverama uzņēmēju vajadzībām. Arī mums, iedzīvotājiem, ir grūtības ar lēmumu pieņemšanu. Nedēļu pirms Eiroparlamenta vēlēšanām neizlēmušo vēlētāju (par kuru politisko spēku balsot) skaits bija 42% (pēc _Latvijas faktu _datiem). Ņemot vērā visu iepriekšminēto ir jāsaka, ka mūsu valsts specifiskajā lēmumu pieņemšanas vidē (gribot vai negribot) ir iesaistīts ikviens. Pilsoņi ar vēlēšanu palīdzību deleģē valstisko lēmumu pieņemšanu politiķiem, kuru uzdevums tad arī ir ņemt vērā visu pušu argumentus un pretargumentus, lai pieņemtu „politisku lēmumu”, kura rezultātā tūlītēji ieguvumi visām pusēm ir reti sastopami. Šī brīža situācija valstī ir pamatīgs pārbaudījums mūsu politiķu lēmumu pieņemšanas spējām, jo likmes ir, iespējams, augstākās kopš Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. P.S. Neskatoties uz to, ka budžetu nepieciešams samazināt par 500 miljoniem latu, vajadzētu darīt arī tās „mazās lietas,” kuras viestu lielāku uzticību pašlaik pie varas esošajiem. Tādēļ, ja es būtu premjers, papildus grūtajiem lēmumiem par algu samazināšanu atsevišķām sabiedrības grupām, es rosinātu samazināt arī ministru atalgojumu. Politiķis un valstsvīrs, manuprāt, nevar būt cilvēks, kurš šo amatu izvēlas, pirmkārt, atalgojuma dēļ. Tāpat būtisks ir jautājums par to, vai tiešām mums ir nepieciešami parlamentārie sekretāri? Jocīgs šķiet jau fakts, ka daļa no ministriem ir atteikušies no parlamentārajiem sekretāriem, bet daļa – nē. Šī jautājuma atrisināšana (vai nu šīs amatpersonas ir visās ministrijās, vai – nevienā) būtu vismaz neliels solis pretī „sistēmas” sakārtošanai.