Lībane-Šķēle: jāatrod veids, kādā ievēlēt politiski pieredzējušu Valsts prezidentu

Debašu sadaļa ir īstais laiks un vieta, lai mēs liktu prātus kopā un ar saviem priekšlikumiem palīdzētu priekšsēdētājam objektīvi novērtēt šī brīža problēmas un uztaustīt politisko ceļu, kas ejams.Tāpēc neļaunojieties, ka izmantošu iespēju runāt par problemātiskajām, iekšēji pretrunīgajām, ne vienmēr glaimojošajām lietām, kas raksturo šodienas politiku un mūsu vietu tajā.Vispirms palūkosimies kalendārā, pēc tam – dažos skaitļos. Līdz nākamajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām atlicis mazliet vairāk par pusgadu. Esam kampaņas priekšvakarā. Būtiskai daļai mūsu cilvēku jau pēc pāris mēnešiem sāksies intensīva darba periods, kurā līdztekus ikdienas pienākumiem, vadot savu pilsētu vai pagastu, paralēli tam, ka esi vadītājs, būs jākļūst arī par kandidātu. Pirmajā mirklī šķiet, ka tajā nav nekā īpaši sarežģīta. Mūsu vadītājus pazīst, novērtē un daudzviet mīl. To nevar noliegt pat vissīvākie konkurenti un labi, ka tā. Un tomēr kaut kas man liek domāt, ka šoreiz ne tikai nākamajās Saeimas vēlēšanās, bet jau jūnijā gaidāmajās, ļaudis savu izvēli izdarīs daudz komplicētāku, daudz grūtāk sev un citiem paskaidrojamu izjūtu vadīti, kā tas bijis visu citu politisko izvēļu brīžos līdz šim. Kas man liek tā domāt? Pirmkārt, visiem pieejamie socioloģiskie pētījumi. Sociologi secina, ka, ja vēl pirms 5 gadiem bija tikai 17% procenti neizlēmušo, tad šodien cilvēku skaits, kam izvēles nav, kas Latvijas politiskajā spektrā neatrod NEVIENU savām prasībām atbilstošu politisku spēku, ko atbalstīt, ir pieaudzis līdz 41%. Manuprāt, tas ir ļoti būtisks rādītājs. Nesalīdzināmi svarīgāks par to, vai mēs šodien, ne kampaņas apstākļos, esam otrajā vai, teiksim, trešajā vietā salīdzinot ar kādu citu partiju. Otrkārt, pārdomas par pēdējo pāris gadu politiskajiem notikumiem.Ja lasām avīzes, tad šķiet, ka šobrīd galvenā un lielākā aktualitāte mūsu valstī ir pasaules ekonomiskā krīze, valsts budžets nākamajam gadam un tā pieņemšana. Rodas priekšstats, ka darba dēvēji un arodbiedrības, profesionālās un sabiedriskās organizācijas nupat runā un raksta tikai par naudu. Tomēr analizējot pēdējo gadu notikumus un pārdomājot, ko mums visiem no tiem būs mācīties, nonākam pie secinājuma, ka tie nav ne ekonomiskas, ne finansiālas dabas konflikti un pārpratumi, ar kuriem politiķiem nācies nodarboties. Situācijai ar valsts Drošības iestāžu likumu neveiksmīgo grozīšanu nebija nekāda sakara ar naudu, drīzāk gan ar dažādu izpratni par to, kādai jābūt politiskajai kontrolei pār šīm iestādēm un no politiķu puses – ar dramatisku, milzīgus sabiedrības uzticības zaudējumus nesošu nespēju precīzi nodefinēt mērķus un izvēlēties tiem atbilstošus līdzekļus. Ar finansēm nekāda sakara nebija arī stāstam par Valsts Prezidenta ievēlēšanu. Šis ir partijas kongress un man nav ne laika, ne iespēju referēt par jaunāko laiku Valsts Prezidentu tikumiem un trūkumiem, izmantotām un garām palaistām iespējām, kādas nepašaubāmi ir visās prezidentūrās. Ko es vēlos teikt, uz ko aicināt, ir tas, ka Latvijas politiķiem jāmeklē un jāatrod veids, kādā ievēlēt politiski pieredzējušu Valsts Prezidentu. Lai gan Satversmes 53. pants definē šo amatpersonu par tādu, kas politisku atbildību nenes, citi tās panti skaidri vedina domāt, ka šim cilvēkam nepieciešama politiska pieredze, kas ļautu viņam - izvērtēt likumus pirms parakstīšanas, - spriest par politisko situāciju un vērtēt premjeru kandidātus pirms uzdot kādam sastādīt valdību, - galu galā analizēt politisko spektru pirms lemt par to, kā rīkoties, ja pastāv doma rosināt Saeimas atlaišanu. Un nevajag jaukt politisku pieredzi ar politiskām simpātijām. Otrās ir uz prezidentūras laiku jānoliek malā, bet pirmā – jāliek lietā. Domāju, ka, lai sasniegtu mērķi tikt pie politiski pieredzējuša Valsts Prezidenta, kardinālas izmaiņas Satversmē veikt nav nepieciešams. Ja iespējams, būtu vienkārši jāpietuvina Valsts Prezidenta ievēlēšanas laiks kārtējām Saeimas vēlēšanām. Tas politiski pieredzējuša cilvēka ievēlēšanu padarītu ticamāku. Garantēt to, protams, var tikai Saeimas politiskā griba. Taču politiķu vidū dziļi iesakņojies uzskats par to, ka panākt vairākuma vienošanos par politiska Valsts Prezidenta ievēlēšanu ir bezcerīgi, atņem pašiem politiķiem brīvību izvēlēties kandidātus no daudz plašāka personu loka.Ja pievēršamies citiem pēdējo pāris gadu politiskajiem notikumiem, viegli pamanām, ka šīs Saeimas laikā tikuši organizēti jau 3 referendumi. Tas ir sava veida rekords.Tikai viens no trijiem šīs Saeimas laikā notikušajiem referendumiem bija par finansēm – pēdējais. Pārējās divas nobalsošanas bija klasiski attieksmes paušanas referendumi. Vienā atzīta sabiedrības līdere iestājās par savu viedokli un guva iespēju noteiktā griezumā un veidā pārliecināties, kādas ir pašas spējas mobilizēt atbalstītājus konkrētā jautājumā Satversmē noteiktajā skaitā. Otrā arodbiedrības u.c. interešu grupas ļoti pieticīgu juridisku debašu apstākļos, mēģināja pēc iespējas savā labā izmantot sarežģītās attiecības ievēlēto politiķu un sabiedrības starpā un panākt visnotaļ saviem mērķiem atbilstošus tiesiskos noteikumus, tā sakot, turpmāko aktivitāšu gadījumiem. Tie bija stāsti par attiecībām, par morāli, par zudušiem sapņiem un vērtībām. Un, lai gan bijušajai Valsts Prezidentei neizdevās konkrētajā jautājumā sapulcināt noteikto atbalstītāju skaitu, lai gan arodbiedrības, par spīti masīvai kampaņai un būtiskam mēdiju atbalstam arī nespēja pārliecināt vairākumu par savas idejas svētīgumu, es nedomāju, ka pretējo viedokli pārstāvošajiem, t.sk., Tautas partijai visā šajā sakarā būtu spēcīga uzvaras apziņa. Nepavisam. Mēs drīzāk uz to lūkojamies kā uz problēmu, kā uz situāciju, kurā vispār nav uzvarētāju. Tikko tikai nedaudz pieskāros atsevišķiem nesenas pagātnes politiskiem notikumiem, atlasot tos pēc pazīmes – tādi, kas atstāj nospiedumu, paliek sabiedrības atmiņā, nes sev līdzi arī zināmas sekas. Vairākos gadījumos vēl skumjāks par pašiem notikumiem man šķitis tas konvulsīvais veids, kādā politiskā vide reaģējusi uz satricinājumiem. Atbildot uz tā laika Valsts Prezidentes pārmetumiem par, viņasprāt, pārlieku steidzīgu likumu grozīšanu, bezgalīgā iztapībā tikpat steidzīgi no Satversmes tiek izslēgts tās 81. pants, kas pastāvējis tajā kopš 1922. gada un vairāk kārt ļāvis valdībai pieņemt ļoti nozīmīgus un krīzes situācijās, kurām šis pants bija paredzēts – pat vitāli svarīgus tiesību aktus. No valdības krīzes situācijās prasa ātrumu, izlēmību, bet politiķi paši atņem tai pēdējo no instrumentiem, kas ļautu jebkādu ātrumu attīstīt.Vēlāk bailēs no Saeimas atlaišanas un nespējot vienoties par politiski pieredzējuša Valsts prezidenta ievēlēšanu, partijas pārsteidzoši maz debatējot vienojās par ko citu – likumu par Valsts Prezidenta ievēlēšanas kārtību, lai gan neviens nekad nav apšaubījis Satversmē noteiktā regulējuma pietiekamību un demokrātisko dabu. Juridiski šis ievēlēšanas kārtības likums nav slikts. Taču praksē piemērots tas radīja apstākļus, kuros vienīgais kandidāts, kas pagaidām ticis ievēlēts saskaņā ar šo likumu – Valdis Zatlers, tika bikstīts un pluinīts, grauts un bombardēts ne vājāk par Bagdādi. Iespējams, kā Bagdādes, tā Zatlera gadījumā tā ir liela uzvara demokrātijai, bet baidos, ka abos gadījumos tikpat liels zaudējums cilvēcībai un pašu bombardētāju prestižam sabiedrībā.Ja pievēršamies tam, ko mēdz saukt par konstitucionālo debati, tad arī te vērojama pārsteidzoša svārstīšanās, sākot no pilnīgas Satversmes neaizskaramības idejas līdz pat (un kas sastopams daudz biežāk) – visdažādākajiem pieļāvumiem ieviest Latvijā normas, par kādām nekur citur pasaulē nav dzirdēts. Mēs valdē esam daudz runājuši par to, vai un cik aktīvi Tautas partijai būtu jāpiedalās šai disputā, kuram bieži akūti trūkst vadmotīva „kāpēc” un „kā labad”, kā arī, ja tā var teikt, „rāmja”, kas noteiktu tā apjomu. Daļa Latvijas politiķu, šķiet, grib tautas vēlētu prezidentu UN parlamentāru republiku, tautas tiesības iniciēt likumus VIENLAIKUS ar tiesībām atlaist Saeimu.Valdē ir tādi, kas uzskata – mums aktīvi jāpiedalās debatēs, tāpēc vien, ka šie jautājumi ir dienas kārtībā. Pretējā viedokļa aizstāvji drīzāk vēlētos norobežoties, norādot uz faktu (un tas ir fakts), ka šai politiski motivētajai diskusijai trūkst kvalitātes, tai ir ļoti zems līmenis. Situācija nav vienkārša. Pilnīgi norobežoties mēs nevaram. Tieši otrādi – šim ir jābūt tam jautājumu lokam, kurā TP stingri aicina un pastāv uz konservatīvismā un veselajā saprātā balstītu pozīciju. Konsekventi. Visu atlikušo diskusijas laiku. Visās pozīcijās.Kā mums uz visiem tikko minētajiem procesiem lūkoties? Kā tos vērtēt?Mēs, protams, varam uz tiem raudzīties kā uz virkni politisku negadījumu, kuros Tautas partija ir tikusi ievilkta pret pašas gribu. Kaut kādā ziņā tas tā arī ir. Tomēr pat, ja tas tā ir, tad visā šajā juceklī esam pieļāvuši vienu būtisku klasisku politisku kļūdu – esam ļāvuši citiem sevi definēt. Visa šī rezultātā Tautas partiju sabiedrības acīs vairs neraksturo tas, ko tās līderi paši domā un saka par sevi, saviem lēmumiem un rīcību, bet gan tas, ko citi par to saka, kā citi to pasniedz. Citi gari un plaši izrunājas par visu ko, sākot no Aigara Kalvīša Pekinā līdz visas Tautas partijas gazpromizācijai un bieži vien izskatās, ka mums nav nekas par to sakāms. Vai, ja ir, tad tikai otrajā vai trešajā ziņu riņķī. Ja kāds domā, ka mūsdienu mēdiju darbības principi balstās uz to, ka politiska stāsta morāle mainīsies otrajā vai trešajā cēlienā, ka vispār tiek pieļauts scenārijs „es atnākšu un viņiem paskaidrošu, ka viss ir pilnīgi pretēji”, tas rūgti maldās. Pirmajā cēlienā pasludinātie sliktie un vainīgie tādi paliek līdz beigām. 99 gadījumos no simta politisks stāsts ir gatavs tā pasludināšanas brīdī. Ja Tevis nav pirmajā ziņu riņķi, Tu kļūsti par to pašu „paklājiņu”, kuru pieminēt tik ļoti tīk Gundaram Bērziņam. Kādi ir priekšlikumi?Pirmkārt, domāju, ka bezgala svarīgi ir kļūt mobilākiem. Tieši mobilitāte kā pirmās nepieciešamības lieta ir tā, pie kā es aicinu strādāt jaunā priekšsēdētāja vadībā. Spēja izdarīt ātras un ļoti precīzas politiskas kustības, kas pēc tam nav jācenšas pielabot vai pārveidot.Otrkārt, mums jāmeklē risinājums daudz diskutētajai un mēdiju iemīļotajai tēmai – sabiedrības un politiķu sarežģītajām attiecībām un ko ar to darīt, kā pārvarēt atsvešinātību, kas nepārprotami pastāv? Domāju, ka šajā jautājumā nevienam nav ne receptes, ne brīnumnūjiņas. Arī jaundibināmajām partijām ne, vismaz spriežot pēc to reitingiem. Vienkāršākais, ko mēs varētu darīt un kam vajadzētu nest zināmus rezultātus, ir:- organizēt šodien jau pieminētās politiskās konferences par nozīmīgām tēmām, nozaru griezumā, pie tam neaprobežojoties ar pašu piedalīšanos, bet politiski neitrālu ekspertu statusā ar referātiem un priekšlikumu izstrādei pieaicināt pazīstamas konkrētās jomas autoritātes, iesaistot viņus politiskajā procesā kā padomdevējus;- censties, kur vien iespējams un kur tas nenonāk pretrunā ar mūsu programmatiskiem uzstādījumiem, uz ciešāku sadarbību labējo partiju starpā, tādējādi piedāvājot vēlētājam skaidrāku, ne tik saskaldītu politiku;- visbeidzot, padomāt par konkrētām iniciatīvām – piemēram, nelieliem grozījumiem nodokļu likumos, kas nepalielinātu nodokļu slogu, bet paredzētu ikvienam pilsonim tiesības „iezīmēt” kādu procentu no paša nomaksātā nodokļa un novirzīt to vai nu kādai politiskai partijai vai sabiedriskai organizācijai.Tiesa, šāds priekšlikums vairāk piestāvētu ekonomiskas augšupejas situācijai, taču domāju, ka tikai šādas vai līdzīgas – konkrētas un sabiedriskos procesos iesaistīties aicinošas normas, var radīt atbalsi ļaužu sirdīs un pamazām likt noticēt, ka tālu ne visiem politiķiem ir vienaldzīgas viņu domas un izvēle.Visbeidzot atgriezīsimies pie Tautas partijas pastāvēšanai tik būtiskā sākuma jautājuma – vai jaunais priekšsēdētājs spēs atgūt popularitāti un vēlētāju atbalstu? Jāatzīstas, ka tikai pēc tam, kad biju skeptiski novērtējusi cilvēka spēju paredzēt nākotnes notikumus un provizoriski aplēsusi milzīgo darba apjomu, kāds Marekam Segliņam būs jāuzņemas, es iedomājos, ka patiesībā lietas būtība nav vis tajā, vai mēs spēsim nākotnes notikumus pareizi PAREDZĒT, bet gan tajā, vai mēs spēsim tos VEIDOT. Šo spēju, privilēģiju un atbildību reizē es mums visiem no sirds novēlu.PALDIES JUMS!