Un tad vienā jaukā dienā jūsu sabiedrotā pavalstnieki saceļas pret viņu, saucot jūsu kolēģi par tirānu, psihopātu, zagli utt. Ko darīt?! Kam dot priekšroku: pašu daudzinātajiem demokrātijas principiem vai noderīgumam?
Kad nu esat sācis sliekties, uzgriezt līdzšinējam draudziņam muguru, pēkšņi saprotat, ka nav skaidrs, kas ir jūsu jaunais draugs. Proti, izrādās, ka pretnostādījums «tirāns - tauta» ir krietni sarežģītāks.
Tautas puse atklājas raibum raiba: pret reliģiju diezgan vienaldzīgi noskaņoti jaunieši, kas grib likvidēt kinoteātru aizliegumu, stingri islāmisti, kas, gan izsēdējušies tirāna cietumos, tomēr piekrīt, ka jāsaglabā tirāna aizliegums alkohola tirdzniecībai, personas, kas kavējas atmiņās par Kadāfi gāztā karaļa Idrisa režīmu utt. Vēl «uzklājas» dalījums ciltīs, un ej nu saproti, vai Zintanī cilts patiešām nostājusies nemiernieku pusē un vai tiešām Varfallā cilts turpina atbalstīt Kadāfi…
Visu iepriekš minēto apsvērumu rezultātā plus nealkstot zaudēt savus karavīrus (jo eksdraudziņš ir gana labi apbruņots) un radīt iespaidu, ka atkārtojas Irāka un Afganistāna, jūs vilcināties saviem jaunajiem draugiem steigties palīgā militāri.
Bet - tas nozīmē, ka konflikts starp bijušo un topošajiem sabiedrotajiem ieilgst, kļūst par pilsoņu karu.
Un kurš steidz palīgā cīnītājiem pret Kadāfi (pat ja liela daļa šo cīnītāju nav lielā sajūsmā, bet ko padarīsi…)? Ak šausmas! Islāma radikāļi, kuri sagādā jums galvassāpes Irākā & Co (piemēram, viens no it kā atbalstāmo nemiernieku reģionālajiem līderiem ir bijis senā paziņas Osamas šoferis).
Citiem vārdiem sakot, Rietumi ir saskārušies ar riebīgo dilemmu: ja izmantojam vēsturisko anekdoti, kur ielikt komatu carienes pavēlē «Apžēlot nedrīkst pakārt».