LLS — Tautas frontes sabiedrotais vai alternatīva?

Taču akadēmisku darbu, kas izvērtētu tā laika notikumus, skaits joprojām ir ļoti mazs. Šādi pētījumi ir nepieciešami, jo atmiņas, kā zināms, ir subjektīvas un katrs atceras to, ko viņš vēlas atcerēties. Šis raksts tapis, par avotu izmantojot tikai tā laika dokumentus no LTF un Latvijas Valsts arhīva, kā arī periodiskos izdevumus. Galvenais raksta mērķis — paplašināt informāciju par politiskajām alternatīvām, kādas tika piedāvātas atmodas laikā. Iespējams, daudzas nianses būs jaunums arī tā laika notikumu aktīviem dalībniekiem.KP vara izzūd 1988.gada 9. un 10.oktobrī notika LTF dibināšanas kongress. Lai arī pirmajā LTF programmā tika iekļauti vārdi "atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus", "LTF darbība pamatojas uz principiem, kas ietverti PSKP 19.Vissavienības konferences rezolūcijās, republikas komunistu un darbaļaužu galvenajos priekšlikumos 19.konferencei", Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) līderi visai drīz saprata, ka nespēs būtiski ietekmēt LTF darbību un republikā ir izveidojies konkurētspējīgs politisks spēks. Jau 1989.gada 4.februārī slepenā ziņojumā Maskavai LKP 1.sekretārs Jānis Vagris PSRS vadību brīdināja par LTF bīstamību, ziņoja, ka LTF pretendē uz opozīcijas politiskās partijas statusu un pēc uzvaras LPSR AP vēlēšanās var mēģināt izstāties no PSRS. Visai drīz LKP pārliecinājās, ka godīgās un brīvās LPSR AP vēlēšanās, visticamāk, cietīs sakāvi — 26.marta PSRS AP tautas deputātu vēlēšanās (pirmās demokrātiskās PSRS vēsturē) pārliecinoši uzvarēja vairākums LTF atbalstīto kandidātu. Ar tikai 51,28% iegūto balsu par deputātu kļuva J. Vagris, LTF atbalstītajam Edvīnam Inkēnam zaudēja it kā reformistiski noskaņotais LPSR MP priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis (ieguva tikai 18,57% balsu). 1989.gadā Latvijā jau bija divi politiski spēki, kas reāli ietekmēja LPSR AP un LPSR MP — ne tikai LKP, bet arī LTF. Lai arī LKP paturēja formālu kontroli pār masu saziņas līdzekļiem, kontrolēt tur strādājošos cilvēkus tā nespēja, līdz ar to radio, televīzija un preses izdevumi arvien mazāk atspoguļoja LKP viedokli. 1989.gada maijā LPSR AP pieņemtajā likumā "Par zemnieku saimniecībām LPSR" netika iekļauti LKP CK priekšlikumi, tas bija bezprecedenta gadījums visā Latvijas PSR pastāvēšanas vēsturē, sava veida lūzuma punkts. Savukārt LTF Dome pirms svarīgu likumu pieņemšanas izteica savus priekšlikumus vai atbalstu kopumā, kas arī vairākumā gadījumu tika ievērots. LKP lomu mazināja arī fakts, ka daudzi progresīvi noskaņoti LKP biedri savu nākotni vairāk saistīja ar LTF un vairs tikai formāli skaitījās LKP biedri. LTF agrārie jautājumi 1988.gada rudens nebija tikai LTF dibināšanas gads, tajā pašā laikā notika būtisks pavērsiens lauksaimniecības politikā — ar likuma spēku tika atļauts dibināt zemnieku saimniecības. Lai arī LTF tika izveidota Lauku dzīves komiteja, lauksaimniecība noteikti nebija LTF prioritāte. Kad novembrī sāka veidoties organizācija ar specifisku, lauksaimniecisku ievirzi, LTF vadība bija pat atvieglota, turklāt tās līderim Albertam Kaulam bija nepārprotams atbalsts un kā lauksaimniekam arī vislielākā ietekme LTF, lai gan viņš šo ietekmi apzināti mazināja, atsaucot savu kandidatūru no ievēlēšanas valdē. A.Kauls dabūja LTF domes atbalstu tikko pieņemtajam LPSR Kolhozu padomes prezidija (priekšsēdētājs pats A. Kauls) lēmumam par Latvijas lauksaimniecības vadošo amatpersonu nomaiņu. Īsā diskusijā LTF domē A.Kauls viegli guva virsroku. Sākot šo jautājumu, LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns ierosināja: "Apspriežoties par ARK priekšsēdētāju, radās A.Čepāņa kandidatūra." Taču A.Kauls iebilda: "Mēs priekšsēdētāja amatam nobalsojām par Rimaševski, agrorūpnieciskā komiteja (ARK, faktiski tā laika Zemkopības ministrija — aut.) jālikvidē, jo nav neko izdarījusi." D.Īvāns ātri piekrita: "Par to lemj kolhoznieki," un dome vienprātīgi atbalstīja Kolhozu padomes prezidija lēmumu. Līdz ar to LTF darbības sākumposmā pilnībā uzticējās A.Kaulam un viņa vadītajai LPSR Kolhozu padomei. 1988.gada 23.decembra LTF Lauku dzīves komitejas aicinājumā teikts: "Lauksaimniecībai nevis jāatmet ubaga dāvanas, bet rūpniecības uzņēmumiem jāatdod laukiem ilgus gadus krājies parāds, kas varētu apturēt lauksaimniecības tālāku lejupslīdi. (..) Tikai tad, kad cilvēki sāks atgriezties savās pamestajās saimniecībās, varēsim uzskatīt, ka esam pareizi izpratuši lauksaimniecības prioritāti. (...) Šādos apstākļos sevišķi nepieciešama lauksaimnieku vienotība, kas var tikt realizēta ar LLS dibināšanu." LTF viedokli precīzi raksturoja arī Lauku dzīves komitejas locekļa Aivara Berķa viedoklis pirms Latvijas Lauksaimnieku savienības (LLS) dibināšanas kongresa: "Šobrīd, kad esam norūpējušies, ka nekādi neizdodas izvērst LTF atsevišķu, it sevišķi saimniecisko sekciju darbu, LLS varētu izveidoties par viskonkrētāko un praktiskāko darbu darītāju." 1989.gada pirmā Lauku dzīves komitejas sēde notika A.Kaula vadītās agrofirmas Ādaži telpās, un vienlaikus tika skatīti komitejas aktuālie un LLS dibināšanas jautājumi. Nebija iemeslu apšaubīt A.Kaula labos nodomus, jo ne tikai nepieciešamās pārmaiņas ARK vadībā, bet arī pirmos ierosinājumus par zemnieku saimniecību dibināšanu Latvijā izteica Kolhozu padome. Sēdē (19.janvārī) LTF Lauku dzīves komiteja un LLS dibināšanas iniciatīvas grupa (kopā 82 paraksti) pieņēma aicinājumu: "Jāmeklē jauni risinājumi LTF rīcības spēju palielināšanai. Šāda reāla spēka radīšanas iespēju mēs saskatām LLS dibināšanā, kuras pamatmērķis ir lauksaimniecības izvešana no krīzes stāvokļa, augsta ražošanas līmeņa sasniegšana." Tālāk aicinājumā seko norobežošanās no ARK vadības, LKP CK sekretāra Antona Briļa vadītās LKP CK agrāro jautājumu komisijas atbalsta, abas institūcijas asi tika kritizētas kā birokrātiskas un neizlēmīgas. Lieki piebilst, ka minēto sēdi vadīja A.Kauls. Ja var ticēt Atmodas žurnālistam Jānim Rukšānam, sēdē -A.Kauls teicis: "Jaunizveidotā LLS krasi nostāsies pret katru, kurš mēģinās radīt šķelšanos, kas vērsīsies pret LTF, jo pēc savas būtības LLS ir LTF sastāvdaļa. LLS nepieciešamību noteikusi lauksaimniecības prioritātes iemiesošanas gliemeža gaita." Tomēr turpmākie notikumi vairs neliecināja par sadarbību starp LTF un LLS, bet konfliktiem, kas kulmināciju sasniedza ar 1990.gada 9.marta A.Kaula "publisko paziņojumu". LLS izveide Lēmums par LLS dibināšanu tika pieņemts 1988.gada 10.novembrī Kolhozu padomes sēdē. Arī par pašas LLS pirmsākumu jāuzskata Kolhozu padome, kuras, tāpat kā jaunveidojamās LLS, līderis bija agrofirmas Ādaži priekšsēdētājs A.Kauls. LLS bija jākļūst par ietekmīgu, tautā populāru un plaši pārstāvētu lauksaimnieku organizāciju. Jau 1988.gada 31.maijā Kolhozu padome LKP CK un LPSR MP aicināja pieņemt likumu par zemnieku saimniecībām un reformēt ARK. 1988.gada 18.oktobrī Kolhozu padomes prezidijs paplašinātā sēdē pieņēma aicinājumu LPSR vadībai par LPSR Valsts plāna komitejas vadības nomaiņu un ieteica vakantajam LPSR ARK vadītāja amatam Vladimiru Rimaševski. Šim lēmumam A.Kauls dabūja arī minēto LTF Domes atbalstu. Vienlaikus 1988.gada 22.oktobra LTF domes sēdē A.Kauls paziņoja, ka ARK vispār jālikvidē. Toreiz tikai retais iedomājās, ka tas domāts nopietni un ar LLS palīdzību vēlējās pārņemt Latvijas lauksaimniecības vadību. LTF Lauku dzīves komitejas pirmās sēdes notika Ādažos, A.Kaula līderpozīcijas netika apšaubītas. Tomēr jau 1989.gada martā un aprīlī LTF domē un presē izskanēja viedokļi, kas apšaubīja LLS spējas kļūt par visu laucinieku interešu paudēju. Uz to, pēc LTF biļetena Atmoda redakcijas novērojumiem, norādīja LLS dibināšanas kongresa sagatavošanas gaita: "LLS kongresa tapšanas gaita liecina par atklātuma trūkumu (ko apstiprina Latvijas lauksaimnieku sanāksme 22.martā, Vidzemes lauksaimnieku saiets 1.aprīlī, lasītāju vēstules un zvani). Vai nenotiks vienas birokrātiskas struktūras nomaiņa pret otru (ARK pret LLS). (..) Vai nebūtu iespējams atlikt LLS dibināšanu 15.aprīlī, lai noskaidrotu apstākļus un novērstu lauksaimnieku šķelšanos?" Pēc LLS dibināšanas kongresa 1989.gada 15.aprīlī apstiprinājās LTF bažas, ka LLS vadībā vairākumā būs kopsaimniecību vadītāji, tātad bija paredzams, ka LLS vadīsies no kopsaimniecību interesēm. Savukārt LTF arvien nopietnāk sāka domāt par Latvijas neatkarību un padomju varas nacionalizēto īpašumu denacionalizāciju. Lai arī skaidras koncepcijas par agrārās reformas pamatprincipiem LTF Domei un Lauku dzīves komitejai tobrīd nebija, konceptuāli LTF bija par zemnieku saimniecībām un pret kopsaimniecībām. Pirmās nesaskaņas Drīz pēc LLS dibināšanas kongresa (1989.gada 15.aprīlis), 22.aprīlī, LTF dome ar balsu vairākumu noraidīja rezolūcijas "Par LLS dibināšanu" pieņemšanu. Lai arī savā nākamajā sēdē 29.aprīlī LTF pieņēma LLS draudzīgu rezolūciju, kurā aicināja uz sadarbību arī turpmāk, LTF domes atturīgais viedoklis par LLS A.Kaulam un viņa līdzgaitniekiem bija zināms. Taču, lai gan A.Kauls aizmuguriski LTF kritizēja (piemēram, LKP CK Agrārās politikas jautājumu komisijas sēdē 3.maijā), tomēr publiski uzstāties pret LTF neuzdrošinājās. Tika meklēti citi ceļi, kā stiprināt politisko un saimniecisko ietekmi. 1989.gada vidū savstarpēja atklāta konfrontācija nebija izdevīga ne LTF, ne LLS. Publiski tika demonstrēta arī viedokļu vienotība LPSR AP pieņemamo likumprojektu sakarā — LLS valde 4.jūlijā atbalstīja LTF Domes aicinājumu par 27.jūlijā LPSR AP sesijā izskatāmajiem likumprojektiem. Praksē šādas vienotības vairs nebija, LLS vadītājs par prioritāti izvirzīja savas varas nostiprināšanu netradicionāliem līdzekļiem. Tika veiktas darbības, kuras mūsdienu izpratnē grūti nosaukt citādi kā par avantūriskām, mēģinājumi saistīt LLS ar valsts lauksaimniecības pārvaldes institūcijām. 1989.gada 8.augustā ARK Ekonomikas institūta direktora vietnieks Arvīds Bondars nosūtīja V.E.Bresim "priekšlikumus republikas ARK vadības pilnveidošanai", kur atbalsta LLS statūtu 5.pantā paredzēto: "LLS padome un centrālā valde organizē ARK pašpārvaldes sistēmu, izveidojot šim nolūkam vajadzīgos orgānus un algojot speciālistus." A.Bondars uzskatīja, ka tas nodrošināšot "kompaktus saimnieciskās vadības formējumus ar pietiekami plaši demokrātiskiem vadības orgāniem priekšgalā". Tad pie LPSR MP būtu "LPSR Lauksaimniecības un Pārtikas ministrija, bet pašpārvalde būtu LLS rokās". 1989.gada 25.septembrī ARK ekonomikas institūta direktors Arnis Kalniņš nosūtīja vēstuli LPSR MP priekšsēdētājam V.E.Bresim, Latvijas ARK priekšsēdētājam V.Rimaševskim un LLS priekšsēdētājam A.Kaulam, kurā piedāvāja iesaistīt Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) firmas kā konsultantus "Latvijas lauksaimniecības un visa agrorūpnieciskā kompleksa nākotnes modulēšanai". Vēstulē tika norādīts, ka ar šo firmu pārstāvjiem iepazinušies Latvijas lauksaimniecības speciālisti LLS priekšsēdētāja A.Kaula vadībā. Kā iespējamo sadarbību veicinoši faktori minēti līdzīgi klimatiskie apstākļi, VFR valdības iespējamais finansējums un "latviešu un vācu zināma vēsturiska mentalitāte". Ārvalstu ekspertu piesaiste būtu ļoti vēlama, taču jau 1989.gada 24.augustā tas pats A.Kalniņš (šoreiz jau kā LLS pārstāvis) un agrofirma Ādaži (priekšsēdētājs — A.Kauls, kurš pats gan, visticamāk, piesardzības dēļ dokumentu neparakstīja, to izdarīja viņa vietnieks Egils Kietis) noslēdza vienošanos ar vācu firmas GmbH J.F.M. vadītāju Joahimu F.Meijeru par "pilnvarām pārstāvēt Latvijas puses intereses visos jautājumos ar rietumu partneriem, piegādātājiem sakarā ar gaidāmo agrāro reformu, tās modeli kā jaunu struktūru PSRS lauksaimniecībā, ar visām no tā izrietošām sekām". Kā vienošanās sākumpunkts paredzēts "pētījums agrofirmai Ādaži, kurai ar savu sistēmu un pieredzi zināmā mērā jākļūst par vienu no Latvijas lauksaimniecības struktūrām". Vācu pusei tika dotas plašas pilnvaras: "Vienlaicīgi LLS kopīgi ar agrofirmu Ādaži pilnvaro Joahimu F.Meijeru uz visu kopīgā darba posmu vest sarunas visos līmeņos Vācijā un Eiropā LLS, agrofirmas Ādaži vārdā un Latvijas valdības interesēs." Iepazīstoties ar šiem dokumentiem, jākonstatē, ka: jau mēnesi pirms tam, kad A.Kalniņš kā valsts amatpersona (institūta direktors) piedāvāja valdībai kā konsultantus vācu firmu pārstāvjus, viņš kā sabiedriskas organizācijas (LLS) pārstāvis ir piedalījies vienošanās slēgšanā un plaši pilnvarojis šo pašu firmu pārstāvjus, turklāt līgumā vācu puses darbība jau paredzēta "Latvijas valdības interesēs". Dokumenti paredzēja agrāro reformu kā jaunu struktūru PSRS lauksaimniecībā laikā, kad LTF Dome jau pasludināja virzību uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet LLS Valde jūlijā to atbalstīja. Par "struktūru" bija jākļūst arī agrofirmai Ādaži, līdz ar to rodas jautājums, kā interesēs tika slēgta vienošanās — Latvijas valdības, LLS, agrofirmas vai varbūt A.Kaula vai kāda cita personīgajās interesēs? Jākonstatē, ka dokumentam pievienotais detalizētais Latvijas lauksaimniecības izpētes plāns, kurš tika izveidots A.Kalniņa vadībā institūta darbinieku spēkiem, tā arī palika plāns. Tas bija detalizēti un profesionāli izstrādāts, norādot vēlamos pētniecības virzienus, līdz pat Latvijas nākotnes ekonomisko partneru noskaidrošanai. Tomēr plāna sasaiste ar A.Kaula darbību liedza iespējas to realizēt. A.Kalniņš bija kļūdījies "stratēģiskā partnera" izvēlē, no tā cieta viss agrārās reformas likumdošanas sagatavošanas process. Diemžēl tieši A.Kalniņam tika uzticēti ekonomisko reformu jautājumi pēc 1990.gada 4.maija. Viņa politisko karjeru, ieņemot LR MP priekšsēdētāja Ivara Godmaņa 1.vietnieka, LR valdības komisijas ekonomisko reformu jautājumos priekšsēdētāja un arī ekonomisko reformu ministra amatus, nevar uzskatīt par veiksmīgu. LLS līderi vēlējās pārņemt organizācijas īpašumā vairākus preses izdevumus. 1989.gada augustā LLA profesora Kazimira Spoģa (arī LKP CK locekļa) vadībā tika izstrādāta "LLS Lauku pašpārvaldes koncepcija", kura paredzēja: "LLS Centrālā Valde pārņem savā īpašumā un izdod laikrakstu Lauku Avīze, žurnālu Lauku Dzīve un informatīvo biļetenu Latvijas Lauksaimniecība." Analizējot 1989.gada lauksaimniecības presi, šāda rīcība šķiet pārsteidzoša, jo Lauku Avīze jau tā publicēja visas LLS aktualitātes (tās redaktors Voldemārs Krustiņš bija LLS valdes loceklis), turklāt daudz plašāk nekā materiālus par notiekošo LTF un tās Lauku komitejā. Tas liek izteikt minējumus, ka LLS vadība gatavojās politiskajai cīņai un gaidāmajām vēlēšanām, iespējams, politiskā kursa maiņai. Neatkarīgi preses izdevumi tādā gadījumā savu nostāju pret LLS varētu mainīt (kā tas gadījumā ar Lauku Avīzi 1990.gada beigās arī notika), bet "īpašums" drukātu, ko liktu. Preses pārņemšanas lietderību tomēr apšaubīja vairāki ietekmīgi LLS biedri (piem., Voldemārs Šļakota) un šī ideja tika atmesta. A.Kauls gan norādīja, ka LLS var izdot savu avīzi: "Jādabū tikai spēcīgs redaktors, labāks par visiem citiem, ar augstām algām nodrošināsim." LLS paredzēja nodarboties arī ar komercdarbību — dibināt LLS Agrokooperatīvo komercbanku. LLS politiskā kursa maiņa bija manāma jau 1989.gada rudenī, kad, no vienas puses, LLS vadītājs deklarēja savu atbalstu LKP, no otras puses, LLS pieprasīja LPSR AP nodrošināt pietiekamu laucinieku pārstāvniecību un Latvijas PSR prezidenta institūcijas ieviešanu. Reveranss komunistiem, LKP CK seminārapspriedē 19.oktobrī pasakot vārdus: "Neviens nav atņēmis partijai tās vadošo lomu, un pašiem to atdot nevajag" — vistiešākajā veidā bija saistīts ar A.Kaula vēlmi kļūt par Latvijas PSR prezidentu. Ar konservatīvo spēku un laucinieku atbalstu A.Kauls cerēja vēlēšanās gūt uzvaru. Likumprojekts "LPSR likums par republikas prezidenta vēlēšanām" jau bija sagatavots un nopublicēts presē, tikai LTF Domes iejaukšanās apturēja likumprojekta pieņemšanu. Savukārt jau nākamajā dienā pēc runas LKP CK seminārapspriedē publicēšanas presē A.Kaula popularitātes reitings strauji sāka kristies. Lai arī 1990.gada sākumā LPSR AP priekšvēlēšanu aģitācijas laikā LLS centās drīzāk konfliktēt, ne sadarboties ar LTF (LTF nepalika atbildi parādā), starp deputātu kandidātiem 80 bija tādi, kurus atbalstīja gan LLS, gan LTF. Tas labi raksturo situāciju 1990.gada sākumā — ja arī starp LLS un LTF deputātu kandidātiem bija kādas domstarpības niansēs, lielākajā daļā gadījumu tos vienoja kopīgs mērķis — Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Vismaz šajā jautājumā LLS deputātu kandidātu un tās līdera viedokļi bija atšķirīgi. Neskatoties uz A.Kaula provokācijām, 1990.gada 20.aprīļa LLS Prezidija sēdē solot "Volstrītas" miljonus no ASV, ja Latvija nesabojās attiecības ar PSRS vadību un prognozēm, ka jaunā AP, visticamāk, radikālus lēmumus nepieņems, jaunievēlētie AP deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā. Neapšaubāmi LLS likteni noteica A.Kauls, kurš joprojām tiek minēts kā nesaprasts, nenovērtēts, daudz rakstīts par viņu kā veiksmīgu lauksaimnieku. A.Kauls bija viens no Latvijas PSR premjera kandidātiem 1988.gada rudenī, taču pēc hierarhijas šis amats pienācās un to ieņēma V.E.Bresis. No tā brīža sākās A.Kaula politiskie meklējumi. Neapšaubāmi A.Kauls vēlējās būt līderis, bet tādā nozīmē, kā to saprata trīsdesmitajos gados. Līderis un vienlaikus diktators. Viņš pameta LTF un nekautrējās savas ietekmes palielināšanai izmantot arī tādus līdzekļus, kas atmodas laikā sabiedrības lielākajai daļai bija nepieņemami un nesaprotami — biedrojās ar Latvijas neatkarības pretiniekiem Latvijā un Maskavā. Mēģinājums saistīt LLS ar valsts struktūrām diskreditēja labo lauku pašpārvaldes ideju. LLS vadība pārāk cieši bija saistīta ar valdošo nomenklatūru, ekonomiskās reformas tā izprata nevis kā radikālu modeļa maiņu, bet gan kā līdzekļu pārdali, šajā gadījumā — par labu lauksaimniecībai. Protams, nav pamats pārlieku idealizēt LTF, taču radikāli atšķīrās abu organizāciju pārvalde, līdzekļi, kādus to vadība izvēlējās mērķu sasniegšanai. Kaut arī tas skan paradoksāli, ar savu rīcību A.Kauls netieši veicināja radikālas īpašuma reformas un privatizācijas realizēšanu Latvijas laukos pēc neatkarības atjaunošanas. Nevar noliegt A.Kaula enerģiju un "caursišanas" spējas, tas lieti noderēja, panākot Ādažu kopsaimniecības uzplaukumu 80.gados. Nostājies pret kopsaimniecību privatizāciju, A.Kauls panāca, ka vismaz viņa Ādažiem privatizācija pēc vispārējiem noteikumiem iet secen. Taču pašam uzņēmumam tā izrādījās Pirra uzvara, jo vēlāk Ādažu vadība lūdza palīdzību un padomu valsts institūcijām un Juristu biedrībai, lai tās palīdz akciju sabiedrību sadalīt un privatizēt.