Pēdējās dienās, gatavojoties jaunajam mācību gadam universitātē un pārskatot mācību literatūru, man ir iznācis pāršķirstīt vairākas mācību grāmatas, kas domātas studentiem, kuri tikai sāk apgūt starptautiskās politikas teorijas.
Gribot negribot sāku vilkt paralēles starp mācību literatūru un notikumiem Gruzijā un secināju, ka Gruzijas valstsvīri nav ņēmuši vērā vairākas mācības, kas ir vairāk nekā divus tūkstošus gadus vecas un ar kurām mūsdienās sākas gandrīz ikviena politikas zinātnes studenta iepazīšanās ar starptautiskās politikas teoriju. Runa šeit ir par Tukidīdu, viņa vēstījumu par Peloponēsas karu un no tā izrietošajām mācībām.
Atļaušos atgādināt dažas vecas patiesības un izteikt viedokli par pēdējā laika notikumiem Gruzijā.
1. Valstīm ir jātiecas pēc sasniedzamiem, nevis taisnīgiem mērķiem. Valstīm savu rīcību vajag rūpīgi plānot un censties prognozēt tās sekas. Valstīm vajadzētu tiekties tikai pēc tiem mērķiem, kurus tās patiešām var sasniegt ar savā rīcībā esošajiem resursiem. Ja valstis cenšas sasniegt mērķus, kas konkrētajā situācijā nav sasniedzami, tās pakļauj savus iedzīvotājus un pat savu eksistenci nāves briesmām. Es saprotu, ka Gruzijas valstsvīri uzskata Dienvidosetiju un Abhāziju par savas valsts neatņemamu sastāvdaļu, tāpēc darbības, kas saistītas ar šo teritoriju atgriešanu Gruzijas sastāvā, droši vien tiek uzskatītas par taisnīgām. Tāpat es saprotu to, ka par taisnīgu varētu uzskatīt mērķi par pretspara došanu Krievijas inscenētajām Dienvidosetijas provokācijām, tomēr jautājums paliek — vai Gruzijas rīcībā bija pietiekami resursi, lai atgūtu kontroli pār Dienvidosetiju un vai Gruzija bija gatava konfrontācijai ar Krieviju? Manuprāt, atbilde ir skaidra. Lai arī, no Gruzijas viedokļa raugoties, Dienvidosetijas atgūšana šķiet taisnīga, tomēr Gruzijas rīcībā nav pietiekamu līdzekļu, lai šo mērķi sasniegtu. Dzenoties pēc nesasniedzamiem mērķiem, Gruzijas valstsvīri ir pakļāvuši savu tautu briesmām. Mācība ir tāda, ka valstsvīriem ir jācenšas sasniegt nevis skaistus, bet sasniedzamus mērķus.
2. Valstīm ir jārēķinās ar sabiedroto pieejamību. Ja valsts vienatnē savus mērķus nevar realizēt, tā vai nu atsakās no šiem mērķiem, vai cenšas rast sabiedrotos. Gruzija, ievedot karaspēku Dienvidosetijā un saasinot konfrontāciju ar Krieviju, ir pārrēķinājusies ar sabiedroto atbalstu. Šī Gruzijas kļūda ir diezgan neizprotama, jo, pirmkārt, vienmēr pastāv iespēja, ka sabiedrotie nenāks palīgā, un, otrkārt, Rietumu atbalsts Gruzijai līdz šim ir bijis visai negribīgs. Atskaitot Amerikas Savienotās Valstis, Rietumeiropas valstis Gruziju līdz šim labāk ir redzējušas ejam nekā nākam. Izvēloties pacelt likmes un iesoļot Dienvidosetijā, Gruzijai vajadzēja saprast, ka tam sekos neizbēgama konfrontācija ar Krieviju. Ņemot vērā spēku asimetriju starp Gruziju un Krieviju un to, ka sabiedrotie Gruzijai ir negribīgi un atrodas tālu, nav saprotama Gruzijas izvēle iekrist uz provokāciju. Mācība ir tāda, ka valstsvīriem ir daudz rūpīgāk jāizvērtē sabiedroto pieejamība un vēlme palīdzēt grūtā brīdī.
3. Stiprie dara kā vēlas, un vājajiem tas ir jāpieņem. Mēs jau sen vairs nedzīvojam pasaulē, kur vājie ir nolemti ciešanām un pakļaušanai no spēcīgo puses, tomēr savā ziņā šis princips vēl darbojas. Vājie par savām kļūdām maksā dārgāk nekā stiprie. Gruzija izvēlējās pārņemt kontroli pār Dienvidosetiju ar spēka palīdzību, un tā bija kļūda. Šobrīd Gruzija par šo kļūdu maksā ar cilvēku upuriem, izpostītu infrastruktūru un atvadīšanos no jebkādām cerībām pārskatāmā nākotnē reintegrēt Abhāziju un Dienvidosetiju. Gruzija maksā arī tādā veidā, ka ir zaudējusi kontroli pār konflikta gaitu. Tikai Krievija izlems, kad un kādā variantā darīt galu šim konfliktam. Krievija izlems arī to, kāds nākotnē būs Abhāzijas un Dienvidosetijas statuss. Ir skaidrs, ka Gruzija pēc konflikta beigām būs zaudētājos. Mācība ir tāda, ka mazās valstis nedrīkst iekrist uz provokācijām, jo par pieļautajām kļūdām būs dārgi jāmaksā.
Viss iepriekšminētais nenozīmē, ka mums vajadzētu klusu ciešot noraudzīties, kā Gruzija tiek pazemota. Latvijas un (jo īpaši) citu valstu politiķiem ir iespējas ietekmēt konflikta norisi un iznākumu, tomēr būtu svarīgi saprast, ka pašreizējās situācijas sakne ir kļūda Gruzijas neapdomīgo valstsvīru aprēķinos, kuri ir dzīvojuši maldu un ilūziju pasaulē un nav ņēmuši vērā sen zināmas patiesības.