Mediķi: Bērnu traumatisms kļuvis sistemātisks

Kāpēc Jūs savā atbildē uz Augusta komentu par deviņdesmito gadu problēmām un tolaik augušajiem bērniem rakstāt, ka Jūsu māsai "kā reiz" ir 33 gadi?... Trīsdesmitgadnieki ir dzimuši septiņdesmitajos gados un auguši astoņdesmitajos; kāds tam sakars ar deviņdesmitajiem?... P.S. Domāju, ka Augusta viedoklī ir daudz patiesības.

Bērnam nav pašsaglabāšanās instinkta- viņš uzlīdīs visur (atceros, kā pati rāpos pie augšējā plaukta pēc konfektēm), ielīdīs jebkurā spraugā, leks lejā no jebkura augstuma (arī atcerējos dažus savus bērnības "varoņdarbus"). Parasti gan viņiem veicas un tiek cauri ar dažiem zilumiem un nobrāzumiem. Neviens vecāks nevar bērnu novērot nepārtraukti (kaut kad acis arī jāmirkšķina). Piesiet bērnu ķēdē skaitās slikti. No sētiņas mazliet paaudzies mazulis tiek ārā ātri. Vienīgais, ko var darīt, ir pēc iespējas tālāk novākt bīstamos priekšmetus un cerēt, ka viss būs labi.

Galu galā recepte ir ļoti vienkārša: kamēr bērns ir maziņš, vecākiem ir nevis jādomā, ka gan jau, bet jāapzinās, ka bērns izdzers visu, kas ir atstāts uz grīdas vai viegli pieejamā skapītī, uzgāzīs sev jebkuru uz galda atstāto krūzi, zupas šķīvi utt. vai uz plīts atstāto katlu/pannu, nokritīs pa jebkurām trepēm un izrāpsies pa logu, savukārt, kad bērns jau ir kaut cik paaudzies, jāsāk skaidrot (turpinot īstenot piesardzības pasākumus), kāpēc nedrīkt to un šito, iesākumā piemeklējot vienkāršākus vārdus. Viss.

Vaina ir pat ne tikdaudz izglītības trūkumā, jo, galu galā, kur nu vēl labāku materiālu par laikrakstos un TV redzamajiem šausmu stāstiem, nē, vaina ir izmainītajā attieksmē, jo PSRS laikos nepārtraukti uzsvēra, ka cilvēka mērķis ir kļūt par cienījamu sabiedrības locekli, ka cilvēkam ir nepārtraukti jārēķinās ar pārējos sabiedrību....Tad atnāca atmoda un bars superpsihologu, kas šo to šur tur sagramstījušies sāka visās malās klāstīt, ka cilvēks ir superpersonība, ka viņam ir jāmīl sevi pašu un štrunts ar to sabiedību (ieskaitot ģimenes locekļus)....Tiesa, piemēram, ar sevis mīlēšanu patiesībā ir domāts pavisam kas cits, nekā tas, ko ar to saprata runātīgie psihologi un uzrunātie, bet....

Manai māsai kā reizi ir 33 gadi un divi puikas. Un labāku mammu par viņu es neesmu redzējusi, sit pušu pat mūsējo. Lai gan arī mūsējai nebija ne vainas, jo, kaut vai kā atceros kā viņa, ja man gadījās saslimt, ik pa pāris stundām zvanīja no darba un prasīja, cik ir temperatūra....Man noteikti nedraudēja tā puiša liktenis, kura mammīte par spīti dēla augstajai temperatūrai acīm redzot Kristus otro atnākšanu gaidīja vai ko tamlīdzīgi līdz puika ņēma un nomira....Arī ar ģipsi es iepazinos tikai pavisam nesen, pēc rokas operācijas, kad man to uzlika, lai es nejauši nesarautu pāršūtās cīpslas....

Kāpēc man liekas, ka tiesneši strādā ar pavisam citu Krimināllikuma variantu?

Par vecākiem tagad kļūst cilvēki, kuru bērnība pagājusi 90.gadu nabadzības un bezcerības gaisotnē. Varbūt no nepietiekamas pārtikas bērnībā un vispārējas nedrošības ģimenē kaut kas noticis ar šo cilvēku smadzenēm, bet sabiedrība gaida no viņiem to, uz ko viņi a priori nemaz nav spējīgi?

OK

Cilvēks te nav prioritāte. Un punkts. Beidzam muldēt.

Kad reiz beigsiet sirgt ar smago vienaldzības sindromu. Kā jūs, lidzcilvēki, spējiet noraudzīties uz nelaimi vēstošām pazīmēm un vienkārši noraudzīties. Tik vienkārši un vienaldzīgi, ka šķiet ar interesi, kas gan būs. Es zinu ko rakstu jo man pašam nākas aizsargāt kādu bērnu, ko māte regulāri pakļauj emocionālai, bet dažkārt arī fiziskai vardarbībai, šīs vienaldzības upuri, kad savas ērtības, vai stulbuma dēļ, tie, kam vajadzētu apturēt vardarbību, vienkārši noraugās. Vai vēl smagāk, novēršās, laikam jau tomēr nedaudz jūtoties neērti. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka laikus iejaucoties, acīmredzamu pazīmju gadījumā, bērnu ciešanas būtu mazāk. Tāpat kā esmu pārliecināts, ka šīs pazīmes ir redzamas, tam kas skatās. Un sākas ar to, ka mātes sāk vardarbību pret vēl nedzimušu, kaut vai smēķējot stāvoklī esot, bet cik bieži , redzot pa ielu grūtnieci ar smēķi zobos, vai malkojot alkoholu, kāds iejaucas. Vienkārši vēro, kā nedzimis bērns tiek pakļauts vardarbībai.