Minimālo pensiju otrā puse

Tāpēc šoreiz vēlos aicināt palūkoties uz šīm plānotajām izmaiņām, kas paredz strauji paaugstināt minimālās pensijas, no cita skata punkta. Jautāsiet, kāda gan minimālo pensiju paaugstināšanai ir saistība ar invalīdiem kopš bērnības, ar celiakiju slimiem bērniem, kuri saņem valsts sociālo nodrošinājuma pabalstu? Tā ir vistiešākā, jo, paaugstinot šo pabalstu, palielinās arī minimālās pensijas. Tā kā minētie grozījumi valsts pensiju likumā prasa ievērojamus valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta jeb, tā dēvētā, sociālā budžeta izdevumus (papildus pusmiljardu latu gadā), kur galvenais izejas punkts minimālo pensiju paaugstināšanai ir šis valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, tad valdība var ilgstoši atlikt tā palielināšanu. Līdz ar to vairāk nekā 100 tūkstoši sociālam riskam pakļautu cilvēku, tajā skaitā, arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo bērni, cietušie nelaimes gadījumā darbā vai arodslimnieki, tiks pakļauti arvien lielākai nabadzībai. Tāpat, paaugstinoties šim pabalstam, šobrīd palielinās ne tikai minimālās vecuma pensijas, bet arī invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas, līdz ar to atbalstu saņēma visi pensionāri pēc līdzīgiem principiem. Bet tā kā plānotās izmaiņas attiecas tikai uz vecuma pensijām, tad invalīdiem un apgādniekus zaudējušiem bērniem minimālās pensijas būs ievērojami zemākas. Proti, ja valdība pieņem lēmumu par valsts sociālā nodrošinājuma paaugstināšanu ar nākamo gadu, minimālās vecuma pensijas būs robežās no 180 līdz 270 latiem atbilstoši apdrošināšanas stāžam, savukārt invaliditātes pensijas - no 60 līdz 96 latiem un apgādnieka zaudējuma pensijas - tikai 39 lati. Tātad ar šo lēmumu tiks diskriminētas sociālā riska grupas. Tas var radīt arī Sa­tversmes tiesas precedentus attiecībā uz nevienlīdzīgu attieksmi, un pozitīva lēmuma gadījumā valstij radīs vēl papildus izdevumus. Savukārt, kā strauja un nepārdomāta minimālo pensiju paaugstināšana, var ietekmēt ģimenes, kas saņem, piemēram, vecāku pabalstu par bērna kopšanu līdz vienam gadam, bezdarbniekus, jaunās māmiņas? Šeit kopīgais ir finansējuma avots, jo no sociālā budžeta tiek finansētas visas pensijas, arī minimālās vecuma pensijas, un pabalsti, kuru apmērs tieši atkarīgs no veiktajām sociālajām iemaksām. Šobrīd no sociālā budžeta tiek maksāti vecāku, maternitātes, paternitātes, slimības, bezdarbnieka un apbedīšanas pabalsti, dažādas atlīdzības, piemēram, par darbspēju un apgādnieka zaudējumu, kā arī pensijas. Līdz ar to sociālā budžeta līdzekļi ir domāti ne tikai pensionāriem, bet arī visām šīm iedzīvotāju grupām, lai nodrošinātu tām sociālās garantijas dažādās sociālā riska situācijās. Līdz šim Labklājības ministrija, izvērtējot finansiālās iespējas, ir vienlīdz centusies palīdzēt visām sociālajām grupām, taču, atbilstoši šiem plānotajiem grozījumiem likumā "Par valsts pensijām", tiks būtiski izcelta viena sociālā grupa. Protams, ir jārūpējas par pensionāriem, bet mums ir arī jādomā, lai, atbalstot pensionārus, netiktu diskriminēti pārējie - ģimenes, strādājošie, invalīdi vai bezdarbnieki. Jo, neapdomīgi iztērējot sociālā budžeta līdzekļus šodienas vajadzībām, nākotnē pie sasistas siles var nonākt ne tikai esošie un topošie pensionāri, bet arī invalīdi un ģimenes ar maziem bērniem. Ņemot vērā šobrīd labvēlīgo demogrāfisko un ekonomisko situāciju valstī, pēdējos gados sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā veidojas uzkrājums, kas ir ļāvis pakāpeniski uzlabot pensionāru situāciju. Šis atbalsts varētu būt lielāks, ja sociālās iemaksas cilvēki godprātīgi veiktu no visiem saviem ienākumiem, ne tikai no minimālās algas. Diemžēl statistika liecina, ka nodarbināto skaits, kuri sociālās iemaksas maksā no minimālās algas, kopš 1996.gada ir palicis diezgan nemainīgs, proti, ¼ daļa strādājošo. Bet, īstenojot dzīvē šīs izmaiņas, cilvēki nebūs motivēti maksāt sociālās iemaksas, jo valsts jau tāpat garantēs lielu pensiju, ko, strādājot un veicot iemaksas no vidējās algas, nemaz nevar nopelnīt. Sākotnēji izklausās lieliski. Bet patiesībā - zaudētājs šajā situācijā būs pats cilvēks, jo, neveicot sociālās iemaksas un neuzrādot faktiskos ienākumus, strauji samazināsies arī ieņēmumi valsts sociālajā budžetā un līdz ar to tiks apdraudēta vecuma un invaliditātes pensiju, dažādu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu, piemēram, maternitātes un bezdarbnieka pabalstu, izmaksa. Patlaban pensiju sistēmas principi, kad pensijas lielums ir saistīts ar sociālajām iemaksām, zināmā mērā ir sekmējuši sistēmas finansiālo stabilitāti, kā rezultātā kopš 2002.gada sociālajā budžetā pakāpeniski ir veidojies uzkrājums ne tikai garantējot pensijas izmaksu šodienas pensionāriem, bet arī atlicinot naudu šodienas nodokļu maksātājiem, kas nākotnē veidos milzīgo pensionāru saimi. Vieglprātīgi, ekonomiski neizvērtēti priekšlikumi var sagraut ne tikai pašreizējo pensiju sistēmu, bet līdz ar to arī valsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu. Līdzīga situācija bija 1998.gadā, kad finansiāli nepamatoti pensiju likuma grozījumi ievērojami palielināja budžeta izdevumus, kā rezultātā vai­rākus gadus nācās lūgt aizdevumu Valsts kasei pensiju izmaksas nodrošināšanai. Tādēļ, lai aizsargātu patlaban nodarbināto cilvēku tiesības uz sociālās apdrošināšanas pa­kalpojumu saņemšanu nākotnē, ir nepieciešams rast risinājumu pēc iespējas efektīvai esošā sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļu uzkrājuma izmantošanai. Protams, izskan arī dažādi pārmetumi par jauno pensiju sistēmu, kur pensiju apmēri vairumam ir tik zemi. Te būtu jānošķir divas problēmas jeb divas pensionāru grupas - tie, kas aizgāja pensijā līdz 1996.gadam un pensiju reformas sākuma gados, un tie, kas pensionējas tagad un turpmāk, kad jau arvien lielāka nozīme ir veiktajām sociālajām iemaksām. Ja iemaksas tiek veiktas no minimālās algas, tad arī pensijas apmērs būs zems. Tad kāpēc valstij ir jāgarantē tik augsts minimālais pensijas apmērs šiem nodokļu (ne) maksātājiem? Šeit būtu jārunā par cilvēku motivāciju strādāt legāli un maksāt nodokļus no visiem saviem ienākumiem, tādējādi vienlaicīgi dodot gan savu pienesumu sociālajam budžetam, gan pelnot savu pensiju atbilstoši veiktajām sociālajām iemaksām. Ikkatra legāli strādājošā artavu sociālajā budžetā apliecina, piemēram, arī Valsts Darba inspekcijas dati - no pērn atklātajiem 3000 nelegāli strādājošajiem ar vairāk nekā 1000 ēn­strādnieku darba devējs noslēdza darbu līgumu, kas valsts budžetā deva gandrīz 600 tūkstošu latu ieņēmumu pieaugumu. Atgriežoties pie pirmās pensionāru grupas, valstij ir jāpalīdz šiem pensionāriem. Kā vienīgais sistēmas principus negraujošais elements, ir piemaksu pie vecuma pensijas turpmāka palielināšana un pensionāru loka pārskatīšana, kuriem būtu tiesības saņemt šīs piemaksas. Lai tiešām palīdzētu pensionāriem, kuriem darba stāžs ir bijis līdz pensijas reformas sākumam, ir jāturpina šo piemaksu paaugstināšana. Labklājības ministrijas sociālās apdrošināšanas departamenta direktore