Mūsu kopīgā prioritāte

Tas rada papildu spriedzi gan uzņēmumā, gan arī tā attiecībās ar valsts institūcijām, kuras izdara nepārdomātu spiedienu uz uzņēmumiem, radot apgrūtinājumus uzņēmumu finanšu ilgtspējai. Šobrīd vēl runājam par uzticības krīzi finanšu sistēmai, kuru mazināt iespējams tikai ar valdības skaidru redzējumu par tuvākajā nākotnē veicamajām darbībām finanšu sistēmas stabilizācijai un uzņēmējdarbības atbalstam. Ja paļaujamies uz sentēvu padomu, tas saka — bailēm lielas acis. Cietā piezemēšanās Joprojām zemais pieprasījums tirgū un samērā augstās kredītlikmes padara banku un uzņēmumu attiecības saspringtākas. Tas ir viens no nozīmīgākajiem žņaugiem uzņēmumu konkurētspējas pozīciju saglabāšanā un risku samazināšanā. Jāsecina, ka kredītu tirgus nedarbojas apmierinoši un tas negatīvi ietekmē jau tā zemo uzņēmējdarbības aktivitāti Latvijā. Tas palielina arī risku, ka iedzīvotāji ar augstu kvalifikāciju nespēs kļūt par pašnodarbinātajiem vai individuālajiem komersantiem, jo jaunu ideju īstenošanai nepieciešams sākotnējais kapitāls. Tāpēc jārod valstiska pieeja situācijai atbilstošas finanšu pieejamības programmas izstrādē. Atbildīgajām valsts institūcijām jāpalielina izpratne par riskiem, ar kuriem sastopas Latvijas bizness, un jāpiedāvā pārmaiņu vai reformu stratēģija, kuru var palīdzēt izstrādāt un īstenot uzņēmēju veidotās organizācijas. EK paziņojums, ka Latvija, iespējams, neapgūs ES struktūrfondu līdzekļus un Saeimas atbalsts investīciju samazināšanai attīstībā 2009.gada valsts budžetā nozīmē, ka pēc finanšu tirgus stabilizācijas netiek plānoti nākamie soļi ekonomikas stabilizācijai. Uzskatu, ka biznesa sabiedrība šajā laikā nevar pasīvi noskatīties un gaidīt cieto piezemēšanos, atsakoties no kompetentiem darbiniekiem un nākotnes perspektīvas. Iespējams, ka valdībai ir burvju nūjiņa, kas var radīt ne tikai mīkstu spilvenu finanšu sektoram, bet arī reālajai ekonomikai. Jācer, ka globālo līderu piemēri atbalsta instrumentu izstrādei savām taustaimniecībām var mazināt bailes, nevarību un/vai nevēlēšanos atbalstīt reālus pakalpojumus un produktus ražojošās industrijās.Kam vajadzīgs atbalsts? Pašreiz izkristalizējas pieci attīstības virzieni publiskā un privātā sektora sadarbībai. Atbalsts nepieciešams, pirmkārt, jau stratēģisku finanšu ieguldījumu nodrošināšanai sabiedrības vajadzībām — transporta pakalpojumu pieejamībai, lai neapdraudētu reģionālo mobilitāti, infrastruktūras attīstību un ieguldījumus izglītības kvalitātes un izmantojamās zinātnes, kā arī veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmās. Jāizstrādā modeļi finansējuma pieejamības radīšanai privātajam sektoram, partnerības attīstībai, t.sk. ar pašvaldībām. Otrkārt, rosināt privātās investīcijas, piesaistīt ārvalstu investorus, piemēram, tādām jomām kā enerģētika, atjaunojamo resursu izmantošana un infrastruktūras projektiem. Protams, jāpadara tiesiskais regulējums šajās nozarēs liberālāks un jāmazina ierobežojumi. Tas ļaus attīstīt ne tikai nozari ar augstu pievienoto vērtību, bet arī sniegt risinājumus apstrādes rūpniecībai piemēroties klimata pārmaiņām un nodrošināt izejvielu plūsmu, attīstot loģistikas piegāžu tīklus. Tas var samazināt ne tikai izmaksas, bet arī kāpināt konkurētspēju. Trešais virziens, manuprāt, ir vienošanās starp sociālajiem partneriem un valdību par to, kā padarīt investīcijas darbaspēkā ienesīgākas. Mums ir viens no lielākajiem nodokļu slogiem darbiniekiem ES. Šajā ekonomiskajā situācijā darba devējiem būs grūti kāpināt atalgojumu darbiniekiem, tomēr augstā inflācija un pieaugošie emigrācijas riski liek pieņemt lēmumu par darbinieku nodokļu sloga samazinājumu pirms manipulēšanas ar saukļiem par ienākumu aplikšanu ar nodokļiem. Domājot par risinājumiem iedzīvotāju dzīves kvalitātes saglabāšanai, mazināsies sociālā spriedze un apdraudējums sociālajam mieram. Šāda vienošanās mudinās privātos investorus investēt attīstībā un saglabāt darbavietas, izmantot atbalsta mehānismus, kas līdz ar 2009.gada budžeta pieņemšanu tika iestrādāti UIN grozījumos.Mazināt valsts iejaukšanos Ceturtais virziens atkal jau saistāms ar finanšu sektoru — kredītu pieejamības veicināšana, ko pašlaik kautri mēģina darīt Latvijas Banka. Kredītresursu sadārdzināšanās ir viens no lielākajiem draudiem ekonomikas veselībai valstī, kuru bagātina un caurauž mazie un vidējie uzņēmumi. Liela atbildība par uzņēmumu rīcībspēju šajā situācijā jāuzņemas VID un citām kontrolējošām institūcijām, kas pastiprinājušas savas represīvās funkcijas un iedarbina neadekvātas soda sankcijas, novedot tos līdz maksātnespējai. Piektais virziens ir joprojām aktuālā vajadzība mazināt valsts iejaukšanos ekonomikā un uzņēmējdarbībā, radot neskaitāmus sektorālus monopolus, īstenojot pakalpojumus, kurus lētāk var sniegt privātais sektors, jo tirgū šādus pakalpojumus piedāvā arī uzņēmēji un biedrības, piemēram, kvalitātes vadības un finanšu pakalpojumi, licencēšana un sertificēšana. Atalgojuma sistēmas pārskatīšana, brīvo štata vietu slēgšana un ģeometriskā progresijā pieaugošās prēmēšanas ierobežošana nenozīmē, ka nav jāpārskata ministriju un aģentūru funkcijas un to lietderība. Nododot valsts pārvaldei neatbilstošās funkcijas privātajam sektoram, realizējot atklātus un pārdomātus iepirkumus, privātais sektors var pārņemt valsts sektorā strādājošos darbiniekus un mazināt viņu bezdarba risku. Pārbaudījums dialogam Šis ir arī laiks, kad nacionālā līmeņa sociālajiem partneriem — Latvijas Darba devēju konfederācijai un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai — jāsāk intensīvākas savstarpējās konsultācijas noslēgtās ģenerālvienošanās ietvaros. Partneriem jāsabalansē atsevišķu publisko pakalpojumu nozaru prasības ar ekonomiskajām iespējām, jāvienojas par kvalitatīvām pārmaiņām, lai iedzīvotājiem uzlabotu izglītības, veselības un drošības pakalpojumus. Publiskā sektora darbinieku vajadzības ir jāskata kontekstā ar citu tautsaimniecības nozaru darbinieku vajadzībām un iespējām. Pārbaudījums divpusējā sociālā dialoga kvalitātei būs Darba likuma grozījumu apspriešana Saeimā. Konsultācijas par Darba likumu grozījumiem noris gausi jau vairāk nekā pusotru gadu. Pasaules Bankas pētījums Doing Business jau vairākus gadus rāda, cik mēs savā domāšanā par elastību un drošību darba tiesiskajās attiecībās esam arhaiski, tomēr sacensība par elektorātu ierobežo politiķu spēju raudzīties uz nodarbinātības politiku ES un starptautiskās konkurētspējas kategorijās. Ja Latvijas sabiedrība vēlas stabilitāti un sasniegt ES vidējos dzīves līmeņa rādītājus, uzņēmējdarbības aktivitāte un darbavietas ir mūsu kopīgā prioritāte.