Šobrīd atrodamies 45.vietā starp 178 pasaules valstīm pēc attīstības rādītājiem, un mums ir, ko dot. Prasmīgi ieguldot līdzekļus attīstības sadarbībā, varam nošaut trīs zaķus ar vienu šāvienu — veicināt mūsu zināšanu ar augstu pievienoto vērtību eksportu, izveidot Latvijas ārpolitikas identitāti un uzlabot apstākļus cilvēcei. Lai arī 2007.gadā attīstības sadarbībai piešķirtā finansējuma apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājies par pusotru miljonu un sasniedza 8,1 miljonu latu, tas noticis uz iemaksu ES attīstības sadarbības budžetā rēķina, tā teikt, kopējā katlā, kur Latvijai ir salīdzinoši mazāka ietekme, nekā veidojot pašai savu attīstības sadarbības politiku. Lai arī attīstības sadarbības virzītāju vidū par labo toni tiek uzskatītas tieši iemaksas kopējā budžetā, Latvijai šābrīža situācijā vajadzētu apzināties, kāda loma tālāko partnerattiecību veidošanā ir divpusējas attīstības sadarbības politikas izveidei. Pērn divpusējai attīstības sadarbībai Latvija veltīja nieka Ls 600 000.
Augsta pievienotā vērtība
Laikā, kad Latvija cenšas veicināt zināšanu ar augstu pievienoto vērtību eksportu, diemžēl tā neizmanto to vislabāko, kas mums jau ir, — unikāla pārejas perioda pieredze, kuru spētu novērtēt tie, kas pašlaik piedzīvo līdzīgas pārmaiņas. Turklāt šo specifisko zināšanu eksports pavērtu iespējas apgūt arvien jaunas zināšanas un pieredzi, ko mēs varētu likt lietā arī tālākā nākotnē.
Dzīvojam konkurences apstākļos, un jaunās Eiropas dalībvalstis aktīvi veido savu ārpolitikas identitāti, piešķirot attīstības sadarbībai (pašlaik vairāk austrumos un Balkānos) ievērojamu finansējumu. Tādējādi katra valsts rada reālas iespējas saviem iedzīvotājiem startēt zināšanu eksportā. Nerunāsim par Poliju, kura kā Austrumeiropas lielvalsts attīstības sadarbībai atvēlējusi 290 miljonus eiro, vai par Skandināvijas valstīm, kur jau izsenis ir ļoti izkopta attīstības sadarbības politika. Tepat kaimiņos, Igaunija 2007.gadā attīstības sadarbībai piešķīra 17 miljonus eiro ar nolūku — būt pirmajiem uz vietas humāno krīžu gadījumos, veicināt edemokrātiju, palielināt ietekmi uz globālo attīstības sadarbības politiku, iestājoties attiecīgajās starptautiskās organizācijās. Savukārt Lietuva, kura 2007.gadā attīstības sadarbībā ieguldījusi 34 miljonus eiro, kļuvusi atpazīstama kā cilvēkdrošības aizstāve Afganistānā (37% no 2007.gada līdzekļiem), kā arī Baltkrievijas attīstības aizgādnis (23%). Kur un kā sevi pozicionē Latvija?
Turklāt attīstības sadarbība ir instruments, kas Latvijas iedzīvotājiem ļauj pildīt savu cilvēcisko misiju un aicinājumu — palīdzēt tiem, kuriem šobrīd klājas visgrūtāk.
Morālā atbildība
Latvijai būtiski ir neaizmirst, kāda loma bija ārvalstu palīdzībai mūsu sistēmu atjaunošanā — no nodarbinātības sistēmas izveides (jo padomju laikā taču nebija bezdarba!) un starptautisku drošības standartu ieviešanas līdz pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai. Citu valstu ieguldītās summas Latvijas atjaunošanā ir lēšamas miljardos. Latviešu valodas apguves valsts programma vien laikā no 1996. līdz 2001.gadam no starptautiskajiem donoriem saņēma atbalstu vairāk nekā 12 miljonu ASV dolāru vērtībā, lai izstrādātu un nodrošinātu latviešu valodas apguvi cittautiešiem. Šajā kontekstā jāvaicā sev, kāda situācija Latvijā būtu izveidojusies, ja pēc valsts neatkarības atgūšanas nebūtu saņemts ne tikai finansiālais, bet arī morālais atbalsts no starptautiskās sabiedrības?
Jāatzīmē, ka attīstības sadarbība ir pēdējā ieviešamā valsts sistēma Latvijā, kas apliecinās, ka valsts ir spējīga funkcionēt ne tikai savu pilsoņu labā, bet arī starptautiskās sabiedrības labā. Pārējās sistēmas tika reformētas kā priekšnosacījums, lai Latvija iestātos ES un NATO, bet tagad iepriekš pieredzētā pātagas un pīrāga metode valsts mobilizēšanai vairs nestrādās. Latvijas īstenotās attīstības sadarbības apjoms un kvalitāte būs atkarīga vien no mūsu brieduma pakāpes.
Lai gan politiskajai elitei ne vienmēr tā šķiet, sabiedrība ir gatava piedalīties attīstības sadarbībā. Latvijas nevalstiskās organizācijas, kuras iestājas par to, ka Latvijai ir jāpalīdz citiem, šā gada pavasarī tikās ar sabiedriskajām organizācijām Alūksnē, Jelgavā, Valmierā, Saldū, Daugavpilī, Līvānos un citur, lai pārrunātu Latvijas lomu attīstības sadarbībā. Vairākums organizāciju ne tikai atbalstīja Latvijas pieredzes nodošanu kaimiņiem Gruzijā, Ukrainā, Moldovā, Baltkrievijā un citur, bet arī pašas pauda gatavību iesaistīties.
Latvijas Ārlietu ministrijas izsludinātie grantu konkursi, caur kuriem tiek sniegts atbalsts labiem NVO, pašvaldību un komersantu sadarbības projektiem ar partneriem prioritārajās attīstības valstīs, ir vistiešākais veids, kā sekmēt labas savstarpējās partnerattiecības ar valstīm, kuras šobrīd veic pāreju uz tirgus ekonomiku un demokrātisku valsts pārvaldi. Ieguvuši partnerus un pieredzi, Latvijas iedzīvotāji var startēt arī starptautiskajos projektos un tapt pamanīti kā konsultanti un eksperti savā jomā.
Ko teiksim 2015.gadā?
2015.gadā Latvija vadīs Eiropas Savienības prezidentūru. Tas ir gads, līdz kuram visas pasaules valstis ir apņēmušās īstenot ANO tūkstošgades attīstības mērķus — mazināt nabadzību pasaulē. Mūsu uzdevums būs ievest Eiropu jaunā attīstības sadarbības paradigmā, taču kā to varēsim izdarīt, ja pat nepildām saistības, kuras uzņēmāmies, iestājoties Eiropas Savienībā, — pašiem nav savs izkopts attīstības sadarbības redzējums, un ļoti kūtri sadarbojamies ar citām valstīm problēmu risināšanā? Līdz 2015.gadam atlikušie septiņi gadi ir daudz un vienlaikus arī ļoti maz. Šis ir laiks, kad Latvijai būtu strauji jāiegūst pieredze attīstības sadarbībā un jāveido sava unikālā niša. Lai pēc septiņiem gadiem Latvijai nebūtu kauns, darbs būtu jāsāk tūlīt, nekavējoties.
Tādēļ ir nepieciešams panākt vienotu izpratni, ka, lai gan vārdu virknējums "attīstības sadarbība" nav uz katra cilvēka mēles, tā ir jauna un ļoti perspektīva nozare. Šī iemesla dēļ valdībai būtu jāatbalsta ārlietu ministra Māra Riekstiņa iniciatīva palielināt finansējuma apjomu attīstības sadarbības politikas nostiprināšanai. Šajā brīdī, kad liela daļa valsts sistēmu ir iedibinātas un tajās nepieciešami tikai koriģējumi, attīstības sadarbība paliek kā viena no perspektīvajām jaunām politikām. Šajā uzdevumā mums vairs nepalīdzēs ārvalstu donori. Būs jāpierāda sava varēšana pašiem.