Nebalsošu par juridisku brāķi

Manuprāt, LBAS nav sekojusi Satversmes garam un 78.pantā definētajam principam, ka grozījumu projekti Satversmē iesniedzami pilnīgi izstrādāti. Lai nu ko var teikt par LBAS piedāvātajiem grozījumiem, tikai ne to, ka LBAS būtu pacentusies tos izstrādāt pilnīgi... Likumprojekts gan paredz, ka vēlētāji var ierosināt Saeimas atlaišanu, taču tālāk nav ne vārda par to, kam būtu jānotiek pēc tam — cik ilgi strādās atlaistā Saeima, kas noteiks tās dienas kārtību, kad jānotiek nākamajām vēlēšanām. Un visbeidzot — kādi citi iemesli, izņemot vēlētāju desmitdaļas nepatiku pret deputātiem vai to daļu, ir vajadzīgi, lai rosinātu Saeimas atlaišanu. LBAS projektā nav nekā cita, izņemot nepatiku. Iespējams, juristi kādu nebūt izeju no situācijas atrastu — ja tālāka rīcība nav aprakstīta 78. un 79.panta grozījumos, tad var mēģināt piemērot attiecīgus pantus no Satversmes 3.nodaļas Valsts Prezidents — pielietot 48. un 49.pantu jeb rīkoties tā, it kā nevis tauta būtu atlaidusi Saeimu, bet Valsts prezidents. Te gan mēs nonākam pie ļoti īpatnējas situācijas — šie panti neparedz kvorumu, kas nozīmē — ja savākta viena desmitā daļa vēlētāju parakstu, tad varam uzskatīt, ka Saeima ir atlaista. Un nevis 25% no vēlētājiem referendumā var atlaist Saeimu, bet viens pats vēlētājs, jo minētie panti neparedz nekādu kvorumu, kas nepieciešams, lai tautas nobalsošanu uzskatītu par notikušu. Un tā nav Satversmes autoru kļūda, bet te redzams, ka Satversmes autori ir rakstījuši pamatlikumu, katrā tā vārdā ieliekot dziļu jēgu un rūpīgi pārdomājot, kā vieni panti saskanēs ar citiem dokumenta pantiem. Tiklīdz notiek kāda voluntāra iejaukšanās, kāda nepārdomāta svītrošana vai rakstīšana klāt, tā visa dižā Satversmes ēka draud sagāzties. Nodaļā Valsts Prezidents nav instruktīvi aprakstīts, kādai ir jābūt situācijai, lai Valsts prezidents ierosinātu atlaist Saeimu, bet no tā vēl vairāk izriet Valsts prezidenta atbildība (arī politiskā) un sabiedrības pārliecība, ka viņš to darītu pie zināmiem apstākļiem, piemēram, ja Saeima kļūtu rīcībnespējīga, nespētu noturēt sēdes, kuru notikšanai vajadzīga ne mazāk kā piecdesmit deputātu klātbūtne, nespētu izveidot rīcībspējīgu valdību, nespētu pieņemt likumus, pieņemtu likumus, kuru populisms apdraudētu valsts attīstību un drošību, kā arī situācijā, kurā parlaments atteiktos pārskatīt Valsts prezidenta atgrieztus likumus. Principā ir gandrīz neiespējami aprakstīt visas situācijas, kad rastos nepieciešamība ierosināt parlamenta atlaišanu, taču konstitūcijas neraksta datoram, bet domājošiem cilvēkiem, kuri spēj pieņemt pareizus un atbildīgus lēmumus. Ne velti šis ir vienīgais lēmums, par kuru Valsts prezidentam ir paredzēta politiska atbildība un amata zaudēšana Saeimai pozitīva referenduma gadījumā (skat Satversmes 50.pantu). Par likumdošanas konfliktu ir padomāts, un Satversme 72., manuprāt, šeit citējamā pantā "Valsts Prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Viņam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts Prezidents vai viena trešā daļa Saeimas locekļu var izlietot desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem" jau piedāvā risinājumus gan prezidentam, gan Saeimas mazākumam. Citētā Satversmes norma tika spīdoši lietota bēdīgi slavenajos drošības likumu grozījumos. Lasot LBAS piedāvātos grozījumus, ir iespējams modelēt situāciju, kāda var izveidoties. Pirmkārt, ir risks, ka Saeima kļūtu mazspējīga vai pat rīcībnespējīga — tās spēja pieņemt īstermiņa nepopulārus, bet ilgtermiņā valstij nepieciešamus likumus samazinātos, jo deputāti maz domātu par likumiem, kas tiem jāpieņem, bet daudz vairāk lūkotos uz Damokla zobenu, kas karātos tiem virs galvas — savu iespējamo atlaišanu. Pēc katrām vēlēšanām ir uzvarētāji un zaudētāji, un katrai partijai šķiet, ka tā vai nu nepelnīti nav pārstāvēta Saeimā, vai ka tai, veidojot valdību, nav ierādīta atbilstoša vieta tajā, vai ka tā nepelnīti atstāta opozīcijā. Un neapmierinātajiem instruments rokā — jāsavāc tik paraksti, un tālākais ir skaidrs — jārīko referendums bez kvoruma. Tā kā Latvijā parlaments parasti veidojas daudzpartiju pārstāvniecībā, nav vēl bijis gadījuma, kad kāds viens saraksts iegūtu 51% vēlētāju simpātijas. Un izskatās, ka pārredzamā nākotnē šī tradīcija netiks lauzta. Līdz ar to LBAS Satversmes grozījumi nozīmē, ka katru vēlēšanu rezultāti tiks apstiprināti vai noraidīti referendumā. Domāju, ka Saeima nevar pieņemt Satversmes grozījumus LBAS piedāvātajā redakcijā, līdz ar to tie jānoraida vai arī jāraksta alternatīvs Satversmes grozījumu projekts, kas gan neļaus izvairīties no referenduma, toties ir iespēja saglabāt 213 tūkstošu pilsoņu domu, vienlaikus koriģējot LBAS juridisko brāķi. Lai to panāktu, manuprāt, jāķeras nevis pie tiem pantiem, kuros iebraukusi arodbiedrība, bet, pirmkārt, jāgroza 14.pants, paredzot, ka ne mazāk kā 1/10 daļa vēlētāju var ierosināt Saeimas atlaišanu, un tālāk jāapraksta atlaižamās Saeimas darbs, darba kārtības veidošanās un termiņi jaunu vēlēšanu rīkošanai gadījumā, ja referenduma rezultātā ir atlaista Saeima — analoģiski Satversmes 48. un 49.panta nosacījumiem. 48. un 49.pants jāpapildina ar nosacījumiem, pie kuriem vēlētāji var ierosināt Saeimas atlaišanu, piemēram, nosakot termiņu pēc un pirms vēlēšanām, kurā nevar sākt parakstu vākšanu, kā arī kritērijus, kas liecinātu par Saeimas mazspēju vai nespēju veikt tai Satversmē uzticētās funkcijas. Iespējams, ka pie šādiem kritērijiem arī Valsts prezidentam varētu dot tiesības atlaist Saeimu, neriskējot ar amata zaudēšanu... lai gan arī šādi pārgrozījumi ir visai diskutabli. Grozījumi nav iekļaujami Satversmes nodaļā Likumdošana. Tie būtu rakstāmi nodaļā Saeima vai nodaļā Valsts prezidents, papildinot 48.pantu. Manuprāt, juridiskās problēmas lielā mērā būtu atrisinātas jau tā vien, ja pilsoņiem uz parakstīšanos tiktu likts priekšā parakstīties par grozījumiem Satversmes 14.pantā apmēram šādā redakcijā: "Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus, bet ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atlaišanu nobalso vairāk kā puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas Saeimas vēlēšanas, kurām jānotiek ne vēlāk, kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas. Līdz jaunievēlētās Saeimas sanākšanai ir piemērojami Satversmes 49.panta nosacījumi." Te tad vismaz būtu skaidrs, kas notiek pēc tam, kad Saeima ir atlaista. Taču no pašreizējiem grozījumiem, ko atbalstījis tik iespaidīgs vēlētāju skaits, iznāk haoss, nepārejoša konstitucionāla krīze. Man gan šķiet, ka tas nav tas, ko patiesībā grib pilsoņi, un domāju, ka to negribēja arī tie 213 tūkstošu, kas parakstījās, LBAS aicināti. Arodbiedrību vadoņiem dot padomus tagad ir par vēlu, bet Satversmes grozītājiem, lai kas tie nākotnē būtu, derētu vispirms konsultēties ar juristiem un tikai tad sākt parakstu vākšanu. Jo par referendumu jāmaksā ne jau Saeimas, bet nodokļu maksātāju nauda.