Visi iepriekšējie šīs rubrikas raksti veltīti tam, ko ēdam. Bet vai nav tā, ka ikdienā mēs vairāk "peramies" par to, ko neēdam? Mammas velk pie ārstiem bērnus, kuri — ārprāts, ārprāts! — neēd putras, nedzer pienu, atsakās no biezeņiem un ne par ko nav piedabūjami grauzt burkānus. Gaļēdāji uztraucas par veģetāriešu bezatbildību, kuri pakļauj savus bērnus dzīvei bez gaļas. Savukārt vegāni nesaprot, kā var bāzt mutē ko tādu, kas ir miris un pēc būtības ir apstrādāts līķis. Viņi neko tādu neēd!
Uztura speciālisti ir satraukti, ka tikai divi procenti Latvijas iedzīvotāju apēd dienā nepieciešamo puskilogramu augļu un dārzeņu. Ekonomisti brīdina, ka krīzes dēļ daudzi atsakās no kvalitatīva ēdiena. Piemēram, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju — 34% — uzturā vispār nelieto treknās zivis: ne lasi, ne tunci, ne siļķi. Veselīga dzīvesveida sludinātāji var stāstīt, cik vien vēlas, ka brokastis jāēd kā karalim, ka tas ietekmē pašsajūtu uz visu dienu, lielai daļai cilvēces tik un tā pietiek ar tasīti melnas kafijas vai vienu cigareti. Un iepūt viņiem!
Atsakoties no kāda ēdiena, cilvēks bieži vien to dara nevis veselīga dzīvesveida dēļ, bet tā vēl vienu reizi netiešā veidā deklarējot — es esmu brīvs cilvēks un varu atļauties arī no kaut kā atteikties. Lūk, mamma bāž putru mutē. Ptfuuuuuuuu!!! Neēdīšu auzu pārslu tumi nekad! Ak, vīramāte liek visiem ēst brokastis? Negribu un neēdīšu! Ārsti groza galvu par veģetārismu, bet es visiem pierādīšu, ka gadiem ilgi var neēst gaļu, nedzert pienu un nenomirt. Kā teica Pepija Garzeķe, te ir brīva valsts, un katrs var darīt, ko grib. Kaut vai staigāt uz rokām.
Galvenais, lai būtu dabisks
Evija Ķirsone, māksliniece
Kopš bērnības neēdu vīģes, ne svaigas, ne žāvētas. Vienkārši negaršo. Nekad nedzeru enerģijas dzērienus, lai arī cik ļoti man nāktu miegs. Neveselīgs. Nelietoju piena pulveri un kafijas pienu mazajos trauciņos. Tas nav īsts piens, un, ja nevaru pie kafijas dabūt īstu pienu, labāk dzeru melnu dziru. Nelietoju cukuru, kā saldinātāju izvēlos medu. Neēdu pusfabrikātus un saldētos produktus, man ir ļoti rezervēta attieksme pret visiem iepakotajiem ēdieniem saldētavās. Neatceros, ka būtu tādus lietojusi. Un, protams, es izvairos pirkt ēdienu, kura gatavošanā izmantota vesela virkne E vielu. Man galvenais, lai produkts būtu dabisks un tīrs.
Nedzeru paku sulu
Mārtiņš Rītiņš, restorāna Vincents šefpavārs
Es vienmēr skatos, kas ir rakstīts uz ēdiena iepakojuma maziem burtiņiem. Ja ir daudz E vielu un ķīmijas, es to noteikti neņemu. Mana prioritāte ir viss, ko audzē Latvijas zemnieki, un viss, kas ir sezonāls. Zinu, ka šādi pārtikas produkti ir svaigi un tīri. Ja tie vesti no ārzemēm, jārēķinās, ka tie nezin cik ilgi ir stāvējuši noliktavās, pēc tam vesti automašīnu furgonos un tiem virsū plūdušas izplūdes gāzes. Daudz kas tiek audzēts smukuma dēļ, un tas arī ir lielveikalu piedāvājumā — smukums. Tādēļ es tur pārdoto gaļu neaiztieku, jo neesmu drošs, ka tajā nav hormonu un antibiotiku. Lielveikalos vispār ieeju tikai salvetes nopirkt. Vēl es nekad nepērku un nedzeru paku sulu. Tā ir pārstrādāta, izkarsēta, viss labums izspiests ārā, tad pielikts daudz cukura. Tikai paša spiestu sulu! Šodien pat man brokastīs bija mūsu pašu tomāti ar ķiplokiem. Dievīgi! Sablendēju un pa ceļam uz darbu dzēru.
Neēdu neko treknu
Aivars Visockis, Latvijas kultūrisma leģenda
Cūkgaļu neesmu ēdis vairāk nekā 20 gadu, arī sviestu un margarīnu neesmu ēdis 20—25 gadus. Tikpat ilgi nelietoju cukuru. Neapgalvoju, ka cūkgaļa ir neveselīga, bet tā ir ļoti trekna, un, lai tā organismā pārstrādātos, vajadzīgas sešas septiņas stundas. Ja man divas reizes dienā ir treniņi, cūkgaļa ir par smagu. Tās vietā dodu priekšroku putnu gaļai. Tajā nav daudz tauku, un tā ir viegli sagremojama. Sviestu un margarīnu nelietoju tāpēc, ka mana diēta liedz ēst treknus ēdienus. Varētu arī teikt, ka neēdu kūciņas, bet tad es melotu — gadā vienu, varbūt divas kūciņas apēdu. Protams, nelietoju nevienu no tiem pārtikas produktiem, kam derīguma termiņš stiepjas nedēļām un mēnešiem ilgi. Tos saucu par plastmasas ēdieniem. Ja ēdiens ir auksts, sildu to tikai vienu reizi. Divreiz sildīts man negaršo.
Vai man kādreiz nekārojas saldumu? Gribas, pat ļoti, varbūt pat trīsreiz vairāk nekā citiem cilvēkiem. Pirms sacensībām man ir stingra diēta, jo tauku slānis drīkst būt tikai acu plakstiņa biezumā. Negribu lielīties, bet man ir izdevies to noturēt. Taču tas prasa pirms sacensībām sevi tik ļoti ierobežot, ka sāk griezties galva no visīstākā izsalkuma, cukura līmenis asinīs samazinās, redze un atmiņa pasliktinās un nedaudz sāp galva, jo organismam trūkst ogļhidrātu. Dažkārt smejos, ka citi iet uz trenažieru zāli uzlabot veselību, bet es eju sagraut. Tas, protams, ir pārspīlēti teikts, bet diētas pirms sacensībām nav veselīgas. Pēc tam vajadzīgas divas trīs nedēļas, lai atsāktu normāli ēst.
Nav tieksmes pēc kūkām
Lolita Neimane, dietoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas Uzturs vadītāja
Mana bērnības trauma ir kartupeļu pankūkas. Atceros, mamma kartupeļus rīvēja, tad marlē nospieda, lai iztek sula, un beigās bija tumšas, eļļainas pankūkas. Man tās tiešām negaršoja, un joprojām, ja kaut kur piedāvā kartupeļu pankūkas ar krējumu un citi par to sajūsminās, es atsakos no šī ēdiena. Es pat nemēģinu nogaršot, negribu. Man nepatīk ēdieni, no kuriem tek eļļa. Tāpēc arī nespēju ilgi uzturēties ēstuvēs, kurās jau pēc 10 minūtēm visas drēbes piesūkušās ar eļļas smaku. Kaut arī — kādas četras reizes gadā atļauju sev frī kartupeļus ar majonēzi. Manī nav drausmīgas tieksmes pēc saldumiem un kūkām, bet frī ar majonēzi — jā, gribas. Nekad negribētu ēst zupas no burciņām vai paciņām, pusfabrikātus es vispār neierindoju ēdienu sarakstā. Saldētus ēdienus gan — šad tad nopērku saldētus brokoļus vai jūras veltes. Neredzu tur nekā slikta. Bērnībā es biju bulciņu meitene, kurai ļoti garšoja smilšu mīklas gredzentiņi un austiņas no kārtainās mīklas. Tagad, ieraugot šos kārumus, man nav nekāda kārdinājuma. Arvien vairāk mani interesē ķīniešu un taizemiešu virtuve. Mani aizrauj tas, cik dažādi var pagatavot zivis. Un kādu tik nav sieru! Cilvēks dzīves laikā mainās — un līdz ar viņu arī garšas izjūtas.
Neēdu "muzikantu gaļu"!
Olga Rajecka, dziedātāja
Mēs neēdam agrās brokastis. Ceļamies pulksten 7.20, un es iedzeru siltu medusūdeni, bet mana meita Marija neēd un nedzer pilnīgo neko. Es viņai kādreiz cenšos ielikt somā kādu ābolu vai banānu, viņa saka — nevajag, negribas. Bet skolā ap 11 vai 12 sagribas ēst, un tad viņa apēd. Kādreiz vīramāte spieda ēst brokastis, lai mēs uzņemtu enerģiju visai dienai, bet mums tā arī neizveidojās ieradums agri ēst, un kaut kā šos visus gadus arī bez agrām brokastīm jūtamies lieliski.
Es nekad neesmu ēdusi un joprojām neēdu to, ko mēs smiedamies mēdzam saukt par muzikantu gaļu — maltās gaļas kotletes, gaļas bumbiņas, viltoto zaķi. Kad braucu ar koncertiem pa Latviju, bieži vien bija tā, ka no rīta mūziķiem un dziedātājiem saklāja galdu ar maltās gaļas ēdieniem, rasolu, groziņiem un vakarā piedāvāja ēst. Es nekad neēdu, pirms koncertiem vispār nekad neēdu. Rasolu ēdu tikai tad, ja zinu, kas to ir gatavojis un no kā. Es ļoti reti ēdu ēdnīcās — man gribas svaigu ēdienu. Tad labāk aizeju uz restorānu, bet tur man nepatīk ilgi gaidīt. Tādēļ arī sestdienās un svētdienās gatavoju mājās, un skaisti pie galda paēdam.