Vai šo procesu var normatīvi sakārtot? Grūti. Kā Saeimas deputātiem, kuri norūpējušies par minēto tēmu, šonedēļ norādīja nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā nodalīt konkrētas interešu grupas pārstāvību un aktīvu aizstāvību (ja ņem vērā, ka pārstāvēšana bez lobēšanas ir bezzobaina)? Vai lobists ir tas, kuram tā ir pamatnodarbošanās un ienākumu avots? It kā pareizi, bet vai organizācija, kas pārtiek no biedru naudām un aizstāv biedru intereses, reāli atšķiras no lobista, kurš saņem naudu par «gabaldarbu»? Un neba nu lobistam jātipina uz Saeimas atbildīgo komisiju, lai civilizēti klāstītu sava klienta viedokli, - var taču iesaistīt t. s. trešās personas (sākot ar no klienta atkarīgu profesionālo asociāciju un beidzot ar lobējamā objekta draugiem), izdarīt spiedienu ar masu mediju starpniecību utt. Visas situācijas neparedzēsi un neaprakstīsi.
Virziens, kurā kaut ko varētu tomēr darīt, ir vērsties pret situācijām, kad kaut kas tiek ielobēts pēdējā brīdī un pa kluso. It kā jau likumdošanas process nav noslēpumā tīts, tomēr derētu, piemēram, valdības gadījumā, iespēju uzzināt par iecerēm atvirzīt vienu pakāpi pirms Valsts sekretāru sanāksmes (VSS). Proti, ministrijām būtu sabiedrība jāinformē, ar kādiem likumdošanas projektiem tās strādā, lai nav tā, ka kāds «brīnums» VSS darba kārtībā parādās pēdējā brīdī. Negribētos apšaubīt Valsts kancelejas spēju «izķert blusas», tomēr tie, kuri regulāri caurskata valdības mājaslapu, zina, ka projektu kustība ir diezgan grūti izsekojama - te parādās, tad tiek atsaukts, tad atkal parādās, kaut kas tiek virzīts kā steidzams, apejot starpposmus utt. Līdzīgi ir ar Saeimas komisijām - to darba kārtību būtu labi uzzināt savlaicīgāk, ne dažas dienas iepriekš. Noderētu arī sīkāks izklāsts par amatpersonu (piemēram, ministru) tikšanās reizēm ar dažādām profesionālām organizācijām - lai nebūtu tikai preses relīžu līmenī - «tikās, apmainījās viedokļiem».
Jo lielāka atklātība, jo grūtāk amatpersonai «bīdīt» lobētu priekšlikumu, kuru šī amatpersona nemāk pamatot vai izskaidrot.