Nevis paniski taupīt, bet dot iespēju ekonomikai attīstīties

Tad kāpēc šajā gadījumā gribam viņam atņemt to pēdējo apģērba gabalu, kas vēl, iespējams, sargā no sala? Runājot par valdības rīcību un pārdomām šābrīža krīzes apstākļos, tieši šāds arī izskatās scenārijs — "apgriezt", noņemt, nepaaugstināt ienākumus, ierobežot izdevumus, nesniegt atbalstu tiem, kuriem tas, visticamāk, nepieciešams. Tomēr gribētos norādīt, ka taupīšana un izdevumu ierobežošana ekonomiskās krīzes apstākļos nav risinājums, kas varētu dot veiksmīgus un ilgtermiņa augļus. Tas, kas šādā situācijā būtu darāms, ja patiešām gribam palīdzēt sev ātrāk izkļūt no pašreizējās situācijas un lejupslīdes, ir maksimāls atbalsts uzņēmumiem. Pirmām kārtām jau izmaiņas nodokļu sistēmā, kas, neraugoties uz šķietamiem sākotnējiem zaudējumiem valsts budžetā, ilgtermiņā spēj nest tikai ieguvumus. Ir jāatceļ ienākuma nodoklis nesen dibinātiem uzņēmumiem, kā arī tiem, kuri savu peļņu reinvestē turpmākā attīstībā, jaunu iespēju un biznesa nišu iekarošanā, — tā šiem uzņēmumiem iespējams dot zināmu atspēriena punktu tālākai darbībai. Kad bizness būs "aizgājis", tad arī varēsim ievākt nodokļus. Nepieciešams arī palielināt attaisnojamo izmaksu sarakstu, lai samazinātu ar nodokli apliekamo komersanta ienākumu, — rezultātā uzņēmumi būs ieinteresēti uzrādīt vairāk ienākumu, mazāk slēpt un apzinīgi nomaksāt valstij nodokļus, respektīvi, mazināt "melno" īpatsvaru ekonomikā. Ar nodokļu sistēmu un politiku neapšaubāmi ir saistīta arī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rīcība, un VID joprojām uzliek inkaso uzņēmuma kontiem, ja tas kavējas ar nodokļu nomaksu. Mēs labi zinām, ka pašlaik uzņēmumiem neklājas viegli, jo īpaši, ja runa ir par ražošanu, taču šādā veidā VID tikai vēl vairāk apgrūtina viņu darbu. Nepieciešama elastīgāka pieeja, atvieglojumi — jo īpaši, ja uzņēmums iepriekš bijis absolūti apzinīgs un priekšzīmīgs un visas saistības vienmēr nokārtojis laikā. Iespējams risinājums, lai šeit nošķirtu graudus un pelavām jeb, citiem vārdiem, tos, kuri tiešām ir apzinīgi, bet pašlaik pārdzīvo grūtības, no tiem, kuri ļaunprātīgi izmanto situāciju, ir izveidot komisiju, kas šos gadījumus izvērtē un pieņem lēmumu, vai konkrētajā situācijā būt elastīgiem vai nē. Aktīvajā privatizācijas periodā arī pastāvēja šāda struktūrvienība, kas izvērtēja nodokļu un nodevu parādus, un acīmredzot darbojās efektīvi, jo virkne uzņēmumu, kas savulaik tika palaisti vaļīgāk, patlaban valstij faktiski dod galvenos ienākumus. Vienlaikus ar striktiem nodokļu politikas noteikumiem, kas apgrūtina uzņēmumu dzīvi, valdība vēlas samazināt Eiropas Savienības fondu finansējumu vai arī apvienot visus pašlaik pieejamos finansējuma avotus vienā. Manuprāt, tas ne tikai nav situācijas risinājums, bet faktiski atņem komersantiem pēdējo cerību uz kādu atbalstu. Eiropas fondu sistēma jau tāpat šo gadu laikā ir bijusi gana izmocīta un, jāsaka, līdzekļi daudzkārt izlietoti ne tajā pareizākajā virzienā (pārāk fragmentāri, nekoncentrējoties uz prioritārām nozarēm un izaugsmes iespējām makroekonomikas līmenī), tomēr — tā vai citādi, bet šis atbalsta mehānisms pastāv. To šābrīža pietiekami nestabilajā tautsaimniecības stāvoklī izkropļot un atņemt uzņēmumiem atlikušo atbalstu būtu bezatbildīgi. Pagaidām viņi var rēķināties vismaz ar šo, ja citas atbalsta iespējas tiek ignorētas vai apcirptas. Faktiski patlaban valdība ne tikai nepalīdz vietējiem uzņēmumiem un neatbalsta tos un, galu galā, vienkārši cilvēkus, kuri ikdienā izjūt arvien lielākas grūtības, bet pat apzināti nozāģē to atbalstu, kas pietiekami vienkāršiem līdzekļiem būtu iespējams. Pievēršoties iespējamām perspektīvām, viens no galvenajiem veiksmes faktoriem nākotnē ir spēja attīstīt tās nozares, kuras būtībā mums ieliek rokās pašu ģeogrāfiskā atrašanās vieta un cilvēkresursu potenciāls, kāds Latvijai ir. Neapšaubāmi tas ir tranzīts un loģistika, kas dod pievienoto vērtību, taču kura attīstīšanai nepieciešams valsts atbalsts. Savukārt veiksmīgai šīs nozares attīstībai būtiska ir arī finanšu pakalpojumu kvalitāte. Manuprāt, banku nozare un finanšu pakalpojumi vispār ir vienas no tām jomām, ar kurām Latvija ilgtermiņā varētu censties asociēties arī citu — tuvāku un tālāku — kaimiņu vidū. Tomēr arī šeit jāpiebilst, ka līdz 2004.gadam Latvijā esošās bankas bija lojālas savam klientam, tādējādi piesaistot nozīmīgus ārvalstu klientus, kas mūsu finanšu iestādēm uzticējās tādā līmenī, kā uzticas, piemēram, Šveices vai Luksemburgas bankām. Tomēr pēdējos gados ASV zināmā mērā uzspiesto nosacījumu un principu dēļ tās kļuvušas mazāk lojālas — protams, zināmas prasības klientu ienākumu izcelsmes kontrolei ir nepieciešamas, taču, manuprāt, mūsu banku nozari kontrolējošās institūcijas šajā ziņā ir pārcentušās. Tādējādi pašlaik to līdzekļu apgrozījums un darījumu apjoms ir ierobežots. Attiecībā uz bankām un to regulējošajiemn likumiem liels atbalsts būtu arī atvieglojumi prasībās par obligāto rezervju apjomu — tas jau ir samazināts par niecīgiem procentiem, tomēr pašreizējā situācijā būtu saprātīgi to samazināt līdz pat 50 procentiem no esošajām prasībām. Tādējādi bankām būtu brīvākas rokas izsniegt kredītus, kas savukārt palīdzētu stimulēt uzņēmējdarbību. Šķietami pilnīgi cita, taču neapšaubāmi saistīta, pēdējās nedēļās plaši apspriesta tēma ir algu pieauguma ierobežošana valsts institūcijās strādājošajiem, tostarp izglītības un medicīnas darbiniekiem, kā arī policijai. Jāsaka, ka šādi izteikumi patiesi pārsteidz, jo nav jābūt ekonomistam vai politiķim, lai vienkārši ar veselu saprātu apveltīts cilvēks saprastu, ka valsts nevar normāli funkcionēt, ja sāk ekonomēt uz tās pamatlietām, fundamentālām vērtībām — veselība, drošība un zināšanas, lai ikviens jau pats spētu tālāk nodrošināt pārējās vajadzības, kādas nu kuram tās ir. Šāda ierosinājuma īstenošana nevar dot pat īstermiņa efektu (taisnību sakot, vārds "efekts" šeit vispār ir nevietā), bet — gluži otrādi. Ilgtermiņā šāda rīcība var novest pie tā, ka valsts nespēj pildīt savas pamatfunkcijas, kuras ir noteiktas ne tikai Satversmē, bet gan uzskatāmas par valsts kā administratīva un idejiska veidojuma pamatiem jau kopš Romas impērijas laikiem — nodrošināt darbu un drošību saviem pilsoņiem. Tas, kas tiek darīts patlaban, jau zināmā mērā uz to ved — patlaban mēs apzināti sabojājam uzņēmējdarbības un darba vidi, nesniedzot atbalstu, ko šobrīd patiešām var sniegt tikai valsts. Un, ja vēl tas tiek papildināts ar algu ierobežošanu tajās profesijās, kurās jau pašlaik jāstrādā neapskaužami grūtos apstākļos, — faktiski mēs pieliekam punktu valsts attīstībai. Vai tie, kuri pašlaik lemj, kā rīkoties, to vispār apzinās? Par daudz enerģijas un ieguldījuma prasījusi mūsu valsts politiskās neatkarības iegūšana un celšana — vai tiešām gribam tik viegli un neapdomīgi sagraut to saimnieciski?