No Olimpa līdz strupceļam

Aukstā kara laikā "pingponga diplomātija" palīdzēja atjaunot Ķīnas un ASV oficiālās attiecības. 1990.gadā Vācijai bija viena olimpiskā komanda jau pirms valsts atkalapvienošanās. Apgalvot, ka mūsdienu mediju laikmetā politiku un sportu var atdalīt vairāk nekā pagātnē, ir īpaši naivi. Olimpiskās spēles tika piešķirtas Ķīnai vairāku gan ekonomisku, gan politisku iemeslu dēļ, un Ķīnas vēlmei rīkot šīs spēles bija tie paši iemesli. Pašreizējā spriedze starp Ķīnu un (lielākoties) Rietumu sabiedrisko domu Pekinas olimpisko spēļu priekšvakarā ir nekompetences, liekulības un leģitīma, bet potenciāli neproduktīva sašutuma rezultāts. Ķīnas nekompetentajai attieksmei pret krīzi Tibetā nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam. Ķīnas režīms pavisam vienkārši ir kritis par upuri savai nespējai reformēties. Ķīna olimpiskajās spēlēs saskatīja simbolisku iespēju nostiprināt un nosvinēt savu jauno statusu pasaulē. Pārsteigti par notikumiem Tibetā un par, Ķīnas vadītāju vārdiem sakot, "pretķīniskā" noskaņojuma asumu un popularitāti, viņi izmanto tradicionālos autoritāro režīmu instrumentus, pavēršot savu pilsoņu dziļo nacionālismu un pazemojuma izjūtu pret Rietumu kritiķiem. Ķīnieši tagad izskatās gandrīz tikpat izbrīnīti par šķietami nelabvēlīgo attieksmi pret olimpisko lāpu Londonā, Parīzē un Sanfrancisko, cik amerikāņi 2001.gadā: "Kāpēc viņi tik ļoti mūs ienīst?" "Ko mēs viņiem esam nodarījuši?" Pašizolēts no globālās politiskās realitātes un nespējīgs aptvert jēdziena "pilsoniskā sabiedrība" nozīmi, Ķīnas režīms mudina savu sabiedrību mest izaicinājumu visiem, kuri "nerespektē Ķīnu", kas vienīgi pastiprina negatīvo reakciju. Taču Rietumu liekulība ir gandrīz tikpat liela kā Ķīnas režīma nekompetence. Brīdī, kad starptautiskā sabiedrība "dāvināja" olimpiskās spēles Ķīnai, Rietumi nodemonstrēja, cik maz tiem faktiski rūp cilvēktiesības un demokrātija. Doma, ka Ķīnas režīms ātri pārveidos valsti par atvērtu, mērenu un labvēlīgu milzi, bija vai nu krāpšana, vai milzīgi kļūdains pieņēmums, vai vēlmju domāšana. Ķīnas radītā dilemma demokrātiskajiem režīmiem ir saprotama. Iesprūduši starp izmisīgo vajadzību pēc finansējuma un tirgiem un nepieciešamību reaģēt uz savu pilsoņu noskaņojumu, tie svārstās starp Ķīnas nosodīšanu un nomierināšanu, cenzdamies rast sakarīgu ceļu, kas aizstāvētu Rietumu principus, nekaitējot to ekonomiskajām interesēm. Tagad Rietumi uzskata, ka ir atraduši "trešo ceļu", draudēdami boikotēt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, bet ne pašas spēles. Tādējādi ķīniešu tauta, pasaules sportisti un pēc "maizes un izrādēm" izsalkusī planēta neko nezaudēs un Ķīnas vadītāji nepaliks nesodīti par nicinošo attieksmi pret cilvēktiesībām un starptautisko sabiedrisko domu. Problēma ir tā, ka šādai izvēlei ir vajadzīga valdību absolūta apņemšanās turēt doto vārdu. Sašutuma spēks ir nepieciešama sastāvdaļa caurskatāmā un savstarpēji atkarīgā pasaulē, kas zaudējusi nezināšanas privilēģiju. Taču selektīva reakcija uz diktatūru rīcību var būt problemātiska un neproduktīva. Vai tas ir labi vai slikti, taču Ķīna ir status quo lielvara, kas nevēlas šūpot starptautiskās sistēmas laivu. Lielvara, kas lielā mērā ir apmierināta ar savu jauno statusu, taču nevēlas redzēt savu režīmu pārveidotu, it īpaši ar ārējo spiedienu. Atmetīsim ilūzijas: nekādi no ārienes uzspiesti "noteikumi" neradīs "Ķīnu, kādu mēs esam pelnījuši", tā, kā pēc Otrā pasaules kara mēs ar integrācijas un samierināšanas procesu ieguvām "Vāciju, kādu bijām pelnījuši". Ja ķīnieši reformēs savu politisko sistēmu un uzlabos stāvokli cilvēktiesību jomā, tas nebūs rezultāts tam, ko mēs Rietumos sakām vai darām, bet gan izpratnei, ka likuma varas trūkums apdraud viņu ilgtermiņa ambīcijas būt spēcīgiem un respektētiem.u * Raksta autors ir Francijas Starptautisko attiecību institūta (IFRI) dibinātājs un vecākais konsultants, pašlaik Eiropas koledžas profesors Natolinā, Varšavā. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate