maijam skatāms kinoteātrī Rīga, visticamāk, vasarā būs televīzijā. Interesi par filmas demonstrēšanu izrādījusi Lietuva, Igaunija, Ukraina, Polija, Gruzija. Filmas pirmizrāde notika 9.aprīlī Eiropas Parlamenta mītnē Briselē, tad 5.maijā arī Latvijā, kinoteātrī Rīga. Pusotru stundu garais dokumentālais vēstījums tapis apmēram divu gadu laikā, savukārt materiālus E.Šnore tam vācis desmit gadus — padomju totalitārisma režīmā cietušo un līdz šim neredzētas videoliecības, dokumentus, kas atklāj padomju režīma noziedzīgo būtību. Galvenie Padomju stāsta pieturas punkti ir masu deportācijas, golodomors jeb 1932. un 1933.gada mākslīgi izraisītais bads Ukrainā, SS un čekistu sadarbība, medicīniskie eksperimenti ar cilvēkiem gulagā. Filmu jau redzējušas valsts augstākās amatpersonas. Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) ierosināja to demonstrēt visās Latvijas skolās. E.Šnore atzina, ka par tās rādīšanu sabiedriskajā televīzijā ir sāktas sarunas: "Par pretestību te nav runa, attieksme ir pretimnākoša. Domāju, ka tas notiks pēc tam, kad kino Rīga beigs filmu demonstrēt." Tāpat Padomju stāsts ceļos arī uz Latvijas rajonu kultūras namiem, piemēram, konkrētas sarunas jau sāktas ar Balviem. Filmas operators ir Rihards Vīgants, producents — Kristaps Valdnieks. E.Šnore uzskata: ja degošās lelles organizētāji Maskavā var runāt par melīgajiem faktiem "grāmatā", tātad nemaz nezinot, ka darbs par totalitārisma režīmos cietušajiem ir filma, tad tas ir rādītājs, ka akcijas ir pasūtījums "no augšas". Latvijas vēsturnieku pārdomas pagaidām skopas, jo lielākā daļa, tostarp arī vairāki Dienas uzrunātie, filmu vēl nav redzējuši. ***
Kāpēc filma tracina Krieviju
Antonijs Zunda, Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos
Tas jāprasa Krievijai, kāpēc viņiem šī filma nepatīk. Es varu runāt tikai par savu skatījumu. Emocijas pēc filmas noskatīšanās ir smagas. Tādas, kad negribas ne dziedāt, ne smieties. Filma liek aizdomāties, cik sarežģīts ir bijis šis XX gadsimts. Tā bija totalitāro režīmu sadursme ne tikai ekonomiskā un politiskā, bet arī vērtību jomā. Filma veiksmīgi parāda, kas patiesībā bija komunistiskais režīms. To, ka tie nebija simti un tūkstoši, tie bija miljoni, kas tika iznīcināti. Tā ir tā skaudrā patiesība un, ja kādam tā nepatīk, ja kāds ir audzis citā vērtību sistēmā vai var pieņemt, ka cilvēks nav nekas, ka cilvēks nav vērtība, tad viņam šie fakti nav nekas.