Brigita Zepa, socioloģe, Baltijas sociālo zinātņu institūta direktore
Aktivitāte bija augsta diezgan, jo jāņem vērā, ka daudzi uzskata, ka tas skar vienu sociālo grupu – pensionārus. Domāju, ka viņi arī bija aktīvākie balsotāji. Arī pensionāru vidū viedokļi bija dažādi. Daudzi uzklausīja Labklājības ministrijas un valdības paziņojumus pēdējās dienās pirms referenduma, ka daudz kas jau tiek darīts un ka šīs izmaiņas nav tik drošas, skatoties tālākā perspektīvā. Zīmīgi sabiedrībai, ka uz referendumu iet cilvēki, kam ir pozīcija "par", un neiet tie, kam ir viedoklis "pret". Citādāk balsotāju būtu vairāk. Pēc būtības uz referendumu būtu jāiet tiem, kas ir dzirdējuši par to un kam ir viedoklis. Daudzi neiedziļinās, neinteresējas, nav izpratuši un mierīgi palikuši mājās. Iespējams, viņi nav īpaši interesējušies. Tāpat mūsu sabiedrībai diezgan raksturīgs solidaritātes trūkums - cilvēki, kas nav tuvu pensijas vecumam, ignorē šo tēmu. Nedomājam par sevi desmit gadus uz priekšu, nedomājam par citām sabiedrības grupām.
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka referendums ir nostrādājis tādā ziņā, ka institūcijas, kas ar to nodarbojas, bija saaktivizējušās, solīja, runāja. Es domāju, ka referendums lika straujāk un nopietnāk risināt pensiju jautājumu, tagad tas ir iekustināts. Referendums spiež varu domāt par šo jautājumu.
Aivita Putniņa, sociālantropoloģe, LU docente
Man tas nav pārsteigums, ka kvorumu neizdevās savākt. Viens iemesls ir solidaritātes trūkums gan pašu pensionāru vidū, gan sabiedrībā kopumā. Runājot ar pensionāriem, kuri ir pensionējušies pēc 1996. gada un kuri turpina strādāt, un saņem šīs lielākās pensijas, viņi uzskata, ka grozījumi ir netaisnīgi, jo cilvēkus it kā vienādo un tāpēc nebalso, jo tas otrs, kas nav strādājis un nav pūlējies, saņems vairāk. Daudzus arī nepārliecināja paši grozījumi, jo tie ir diezgan spekulatīvi, tas ir situācijas pagaidu risinājums uz gadu. Turklāt tas bija otrais referendums un daudzi bija noguruši un vīlušies pēc pirmā referenduma.
Aija Zobena, socioloģe, LU profesore
Ja pirmais būtu referendums par pensiju lietām un otrais par Satversmi, tad, iespējams, arī rezultāti būtu citādi. Tā ir tāda diezgan liela vilšanās, jo toreiz aktivitāte bija liela, tomēr nepieciešamās balsis nevarēja savākt. Daudzi ir zaudējuši ticību, ka ir jēga piedalīties. Bez tam, šī tomēr ir tāda pensionāru lieta. Ja pensionāram tas ir ļoti svarīgi, arī cilvēki pirmspensijas vecumā rēķinās ar to, kas mani skars pēc pieciem, desmit gadiem, tad jauniešiem, divdesmit, trīsdesmit gadīgiem cilvēkiem, tas droši vien nešķiet pārāks svarīgi. Viņi ir vairāk orientēti uz šodienu un nedomā par to, kas notiks pēc desmit, trīsdesmit gadiem. Turklāt daudzi jauni cilvēki nedzīvo kopā ar saviem vecākiem un vecāku problēmas varbūt arī neredz. Un vēl svarīgi ir arī tas, ka trūka reklāmu, kas varētu cilvēkus mobilizēt.
Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitāte
Ja aptaujātu pensionārus, atklātos, ka viņi nedomā, kā tikai pagrābt savu kumosu, ko apēst mežā. Lielai daļai, ieskaitot pensionārus, šāda filozofija nav pieņemama – uztaisīt likumu ar kuru šai konkrētajā mirklī vinnēs, bet pēc ūdens plūdiem būs problēmas. Referenduma būtība balstījās spekulācijā, ka pensionāri nav spējīgi domāt ne par ko citu, kā tikai par ikdienišķo maizes kumosu. Pensionāri ir vienīgā sabiedrības grupa, kas reāli domā par politiskām lietām. Pasaulē tie ir studenti, kamēr Latvijā tie drīzāk ir pensionāri.
Vai referendums ko mainīs? Baidos, ka Latvijā politiskā apziņa ir tāda, ka, ja vien likums nepiespiež kaut ko darīt, tad no laba prāta neviens politiķis neko nedarīs. Tas neko nenozīmēs, kamēr tas tiešām neapdraudēs spējas palikt pie varas. Un pašlaik tas nepadraud, līdz ar to es domāju, ka pēc šī referenduma nekas nemainīsies.
Aigars Freimanis, sociologs, Latvijas fakti direktors
Tās diskusijas, kas bija pēdējo divu nedēļu laikā, un viedokļi, kas tika pausti no vienas un no otras puses, tie, kas ir par un tie, kas ir pret grozījumiem, tā diskusija tomēr nebija pārliecinoša ne no vienas, ne no otras puses. Vienā pusē, es domāju, valdības pusē bija vairāk tāda birokrātiska valoda, ļoti formāla un sarežģītiem skaitļiem piebārstīta, bet otrā pusē bija tādas labās gribas izpausmes un jābūtības. Es domāju, ka tas nosacīti vidējais pensionārs, kuram ļoti, ļoti rūp stabilitāte, viņš noteikti nebija pārliecināts ne no vienas, ne no otras puses un līdz ar to izvēlējās vienkāršāko risinājumu – neiet. Var jau būt, ka te ir vietā sakāmvārds – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, jo, paliekot pie esošās lietu kārtības pensiju sistēmā un pie tiem solījumiem, kas ir nākuši gan no Godmaņa, gan no Purnes kundzes, es domāju, ka daudzi pensionāru izvēlējās šo virzienu.
Arnis Kaktiņš, sociologs, SKDS direktors
Referenduma temats, salīdzinot ar referendumu par Satversmes grozījumiem, bija diezgan sarežģīts. Lielas sabiedrības daļas interese par referendumu nebija tik liela, lai tajā iedziļinātos, no tā izriet, ka viņi nebija spējīgi pieņemt lēmumu un balsot. Otrkārt, bija maz reklāmas aktivitāšu, praktiski nemaz. Tas nozīmē, ka publiskās debates sabiedrību sasniedza minimāli vai nesasniedza nemaz. Treškārt, visai liela ietekme uz aktivitāti bija tam, ka, atšķirībā no iepriekšējā referenduma, starp viedokļu veidotājiem bija diezgan daudz atšķirīgu viedokļu par to, vai piedalīties un kā balsot un ko tas sabiedrībai nozīmē. Valdošo partiju politiķi šoreiz rīkojās laicīgi un aktīvi un nāca klajā ar saviem pretargumentiem, kamēr iepriekšējā referendumā viņi bija bezzobaini. Viņi ir mācījušies no iepriekšējā referenduma kļūdām.
(papildināta ar B.Zepas viedokli)