Latvijai ir jārāda redzams un dzirdams atbalsts Gruzijai
Sarmīte Ēlerte, bijusī laikraksta «Diena» galvenā redaktore:
«Mēs Gruzijā bijām nupat, Lieldienās. Tā sajūta ir kā ieilgušos 90.gados, ar acīs krītošu nabadzību, tikko izbrauc no Tbilisi, briesmīgiem ceļiem, plaukstošu pelēko ekonomiku. Visu to, uz ko šo lielisko zemi un tautu bija lēmis Gamsahurdijas nacionālisms, Ševardnadzes koruptā klanu sistēma un Krievijas ilggadīgā mērķtiecīgā politika — neļaut Gruzijai izrauties no pelēkā, Krievijas «tuvējo ārzemju» statusa.
Tagad valsts ir formulējusi skaidru tiecību — noenkurošanos Rietumos, tā ir Saakašvili prioritāte, to atbalsta sabiedrība, pārmaiņas ir jūtamas, lai cik vēl tikai stiprināmas būtu demokrātijas institūcijas. Lielkrievu šovinisms šajā vardarbības uzplaiksnījumā, iebrukumā neatkarīgā kaimiņvalstī Gruzijā, parādās visnepievilcīgākajā veidā — Krievija cīnās par savu stratēģisko un ekonomisko ietekmi reģionā, Krievija provocē separātistus, lai neļautu uz visiem laikiem aiziet «provincei», ar ko saistās tik daudz vēsturiskā sentimenta.
Vai Gruzijas krīze sakrīt ar Olimpisko spēļu atklāšanas dienām tāpēc, lai tai pievērstu mazāk uzmanības? Vai tieši tāpēc, lai Rietumvalstu līderi, satiekoties kuluāros, atviegloti uzelpotu, ka Bukarestes sammits palika bez skaidra rīcības plāna Gruzijai? Vai ir nepieciešams jauns karš, kura asinīs būtu mērcētas Medvedeva rokas? Vai tas uz nezināmu laiku attālinās Gruzijas integrāciju NATO, vai Rietumu līderi izmantos visus savā rīcībā esošos piespiešanas līdzekļus un panāks, ka konfliktu reģionos būs nevis sevi diskreditējušie krievu miera uzturētāji, bet to nomainīs neitrālas vienības?
Domāju, ka laicīgs un savā uzstādījumā precīzs bija Baltijas valstu un Polijas prezidentu aicinājums — tieši vēršanās pie NATO dalībvalstu līderiem, prasot pierādīt, ko vērta ir šī organizācija, kad apdraudēti ir sadarbības partneri. Krievija, iebrūkot neatkarīgā valstī Gruzijā, ir drauds Latvijai, Baltijai, Eiropai.
Ja Gruzijā tu kādam saki, ka esi no Latvijas, Baltijas, tas ir sinonīms vārdam draugs. Viņi zina Latvijas pozīciju, viņiem tikpat svarīgs kā mums Atmodas laikā ir atbalsts. Tas, ko Latvija var darīt, — izmantojot visu savu ietekmi, ES un NATO panākt, ka konflikta zonas, ja tam ir Gruzijas piekrišana, nonāk starptautiskā pārraudzībā. Latvijai ir jāiestājas pret atviegloto vīzu režīmu ES — Krievijas attiecībās un jādomā par vēl citiem piespiešanas līdzekļiem. Nevalstiskajam sektoram ir jāseko LATO piemēram, jārāda un jāaicina uz redzamu un dzirdamu atbalstu Gruzijai šajā traģiskajā situācijā.»
Gruzija tika izprovocēta uz šo konfliktu
Valdis Birkavs, ekspremjers, bijušais Latvijas ārlietu ministrs:
«Jāteic, ka šobrīd iet ne tikai informatīvais karš, bet ir sācies reāls karš. Taču ir jābūt ļoti uzmanīgiem, vērtējot informācijas avotus, jo katra puse vēlas interpretēt sev par labu. Nepārprotams ir fakts, ka ir notikusi agresija un jāveic pasākumi, lai to apturētu.
Es domāju, ka Rietumu reakcija ir ļoti atturīga, jo konkrēti aicinājumi pārtraukt vardarbību nav izskanējuši. Varbūt tas saistīts ar to, ka tagad Eiropai ir atvaļinājumu laiks, arī birokrātija nestrādā. Tie avoti, ko es lietoju, man liek domāt, ka Gruzija tika izprovocēta uz šo konfliktu. Neraugoties uz cilvēku ciešanām, pašdeklarētā Dienvidosetijas vadība ir ieinteresēta konfliktā, jo, kā jau ir teicis Saakašvili, — kā var teikt, ka mēs esam Krievijas daļa, bet dzīvojam Gruzijā.»
Krievija apspēlēja Gruziju vienos vārtos
Andris Sprūds, politologs:
«Krievija viennozīmīgi apspēlēja Gruziju vienos vārtos diplomātiskās mākslas ziņā. Viņi ir lieliski izspieduši visu maksimumu, ko vien no šīs situācijas varēja izspiest. Protams, var izvirzīt sazvērestības teorijas, ka Gruzija bija šīs situācijas iniciatore, bet zināmas provokācijas Dienvidosetijā šādu rīcību provocēja.
Ir vairāki aspekti, kas liecina, ka Krievija tam jau bija gatava. Pirmais ir Putina tikšanās Pekinā ar [ASV prezidentu] Bušu un [Kazahstānas prezidentu] Nazarbajevu, kas diplomātiski sagatavoja to, ka Gruzija paliek viena pati. Otrkārt, Drošības padome nepieņēma vienotu rezolūciju, kas Krievijai atstāja brīvas rokas. Treškārt, Krievijai jau bija gatavi spēki uzreiz doties iekšā Gruzijā.
No tā ieguvumu Krievijai ir ļoti daudz. Pirmkārt, [uz Rietumiem orientētais Gruzijas prezidents Saakašvili ticis pazemots tīri personiski. Viņš ir kompromitēts un tas ir vājinājis viņa politiskās pozīcijas. Tāpat ir vājinātas arī Rietumu pozīcijas, jo tagad var teikt — Rietumu ir savējie, bet, kad jānāk palīgā, tad Rietumi rīkoties nespēj. Treškārt, šajā teritorijā visu laiku bija militārā asimetrija par labu Gruzijai. Šobrīd Krievija ir samazinājusi Gruzijas militāro kapacitāti, un asimetrija ir izveidojusies par labu Krievijai. Ceturtkārt, Krievijai ir politiski brīvas rokas rīkoties gan ar Abhāziju, gan ar Dienvidosetiju. Piektais aspekts ir enerģētika. Gruzija ir vienīgā valsts, caur kuru var transportēt Kaspijas jūras naftu. Bet šobrīd Azerbaidžana ir paziņojusi, ka apsver apstādināt naftas plūsmu no Gruzijas, bet to transportēt no Krievijas ostas Novorosijskā.
Runājot par Latvijas pozīcijām, jānorāda, ka varbūt tas nedaudz atvēsinās politiķu impulsus par mūsu milzīgo sadarbību ar Krieviju. Rietumu reakcija mani īpaši nepārsteidz, un es domāju, ka četru prezidentu deklarācijā paustais par vienotu pozīciju būs grūti sasniedzams. Katram ir savas intereses un tās atšķiras. Taču Gruzijai tā būs mācība — pirms ko uzsākt, jāpārliecinās, ka tam būs diplomātiskais atbalsts. Mēs arī varam gūt mācību, ka mazai valstij vispirms ir jādomā par labiem draugiem un tikai tad — par savām interesēm.»
Gruzijas notikumi parāda, cik bīstami ir atstāt nenosodītu komunisma režīmu
Inguna Ebela, LU docente, bijusī Latvijas Tautas frontes pārstāve Gruzijā:
«Nu ir redzams, cik bīstami ir atstāt nenosodītu nacismam identisko komunisma ideoloģiju un noziegumus. Tikai sodīti noziegumi paaudžu apziņā paliek kā vēsturiskā atmiņa un reizē bieds pieļaut šādu noziegumu atkārtošanos. Rezultāts ir — gaišā vasaras laikā Krievija atklāti bombardē Gruzijas teritoriju, turpinot ilggadīgu lienošo okupāciju, dalot Krievijas pases Gruzijas autonomijās un rīkojot tur provokācijas.
Īpaši sāpīgi ir, ka, šķiet, vairākas Eiropas lielvalstis turpina savu iztapšanu Krievijai un izliekas neredzam, ka Gruzijā pēc būtības notiek tas pats, kas Baltijā pēc Molotova—Ribentrova pakta noslēgšanas. Vai Gruzija tiešām tiks kā mesli Krievijai par to, ka savulaik, nododot Baltiju Krievijai, Rietumi pretī sev dāvanā saņēma izglābto demokrātiju?
Mums visiem ir jāapzinās, ka Gruzija ir piemērs situācijas bīstamībai un ilustrācija daļas Eiropas lielvalstu neskaidrajai situācijas izpratnei. Eiropas politika nevar tālāk attīstīties adekvāti bez ļaunā un labā kritēriju definēšanas. Ir pēdējais brīdis izdarīt par Krievijas politiku to, kas attiecībā uz kādreizējo fašistiskās Vācijas politiku notika Nirnbergas procesā. Kamēr netiks nosodīts un pasludināts par noziedzīgu komunistiskais režīms un Krievijas un Eiropas iedzīvotāji to neapzināsies līdz mielēm, nekāda tālāka demokrātijas attīstība Eiropā nav iedomājama.»
Jādomā, vai ir jēga draudzēties ar NATO?
Baiba Strautmane, žurnāliste:
«Kā vienkāršam Latvijas iedzīvotājam, kas ir dzīvojis gan Padomju savienībā, gan brīvā Latvijā, man pieņemams likās prezidentu deklarācijā paustais, ka šis ir īstais brīdis, lai saprastu, vai ir jēga draudzēties ar NATO un Eiropas Savienību, jo vienā brīdī, kad tas nonāk līdz Krievijai, rīcība neseko.
Domāju, ka notikušais ir arī katalizators Krievijai, viņi pārbauda, cik daudz var atļauties, jo viņi taču ir iebrukuši svešā valstī. Es nezinu, vai Gruzijā būtu jāieved NATO spēki, taču NATO ir militāra alianse, kuras spēkos ir pateikt — tā darīt nedrīkst. Jautājums tikai, vai NATO ir tam gatava.
Man nav asprātīgu ideju par kādām atbalsta akcijām. Mēs, protams, varam nerunāt krieviski, nepirkt krievu produktus, atteikties lietot gāzi, bet nedomāju, ka Latvijas iedzīvotāji tam būtu gatavi un ka Krievijai tas ko nozīmētu.»
Krievijai uzreiz ir jāizved sava armija
Andris Vilks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors:
«Esmu Kanādā. Ļoti pārdzīvoju, jo drauga dēli karo. Objektīvi — Krievijas armija okupē teritoriju, kuru par Gruzijas sastāvdaļu atzinusi visa pasaule. Ar Putina argumentiem var ienākt tanki, lai «atbrīvotu» kādu Narvesen klientu grupu jeb Torņkalna vagona demolētājus. Uzskatu, ka kazaku grupējumi visā pasaulē ir jāpielīdzina noziedzīgām organizācijām.
Krievijai ir momentā jāizved sava armija. Pirms Otrā pasaules kara līdzīgi notika ar Elzasu, Sudetiju u.c. teritorijām. Piekrītu Saakašvilli — tā nav tikai Gruzijas lieta. Miera korpuss ir jānomaina ar patiešām neitrālu valstu karaspēkiem.»
Gruzija pārāk daudz lika uz ASV kārts
Žaneta Ozoliņa, politoloģe:
«Tas, kas notiek, ir ļoti liels pārbaudījums daudziem. Pirmkārt, jau pašas Gruzijas spējai pārvaldīt situāciju brīdī, kad valsts grib pierādīt, ka ir spējīga darboties NATO. Turklāt ir cietis ļoti liels civiliedzīvotāju skaits, kas vienmēr ir pārbaudījums valsts vadītājam.
Otrkārt, tas ir pārbaudījums arī starptautiskajai sabiedrībai. Dzirdēju Eiropas Savienības (ES) īpašā pārstāvja teikto starptautiskajos medijos, kas pilnībā atbilda ES piesardzīgajai politikai. Tas bija kaut kas tik izplūdis, nekonkrēts un neskaidrs, cik neskaidra ir bijusi ES attieksme pret iesaldēto konfliktu Gruzijā.
Treškārt, tas ir pārbaudījums arī Krievijai, jo tur ir jauns prezidents un premjers, kas ir pieteikuši sevi kā uz starptautisku sadarbību orientētus.
Līdz šim aktīvs spēlētājs Gruzijā bija ASV. Iespējams, Gruzija cerēja uz stingru ASV atbalstu, taču, lai arī ASV ir svarīgs stratēģiskais partneris, tas neiesaistās šāda veida konfliktos. Tas šeit palielina ES lomu. Taču vaina gulstas gan uz ES, gan uz Gruzijas pleciem, kas arī nebija pietiekami aktīva, iesaistot ES iesaldētā konflikta risināšanā. Gruzija pārāk daudz lika uz Amerikas kārts, bet mūsdienās pasaule ir daudz sarežģītāka.»
Šis karš ir smags kauna traips cilvēcei
Ausma Kantāne, aktrise, Saeimas deputāte:
«Tas ir greizs, smags kauna traips visai cilvēcei. Varmācība izsauc tikai varmācību. Šis ir kārtējais piemērs tam, kāpēc cilvēkiem ir jākrīt dažu nepareizu cilvēku dēļ, to, kuri ir tikuši pie varas, bet ir galīgi greizi.
Solžeņicins ir teicis — lai katrs ir atbildīgs Dieva un cilvēces priekšā. Nekas nemainīsies, ja nemainīsies cilvēki, ja cilvēki nekļūs garīgāki, cilvēciskāki. Ja tu cīnies ar novecojušiem līdzekļiem, tad šī cīņa ir mūžīga — ir rakstījis Šekspīrs.
Es neatzīstu nekādu vardarbību, bet tikai stoicisku mieru. Es gaidu, ka arī mūsu sabiedrībā piedzims tāds līderis kā Gandijs (Indijas neatkarības cīnītājs, kurš cīnījās ar nevardarbīgām metodēm). Mums ir piemēri tiem, kas necīnījās, sākot ar Kristu un beidzot ar piezemētākiem cilvēkiem. Arī mēs paši tikai ar stoicisku mieru par savu neatkarību stāvējām. Tā arī šādas lietas ir jārisina, citādi mūsu pasaulīte ilgi nepastāvēs.»