Par Latvijas valsts pamatiem

Izskaidrojums meklējams gandrīz 20 gadus tālā pagātnē, kad 1990.gada 4.maijā mēs, gandrīz 140 toreizējās Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti, nobalsojām par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu un sākām būvēt atjaunoto valsti. Toreiz ne tikai padomju impērijai, bet arī citām pasaules liel- un mazvalstīm mūsu valstiskuma ideja šķita pilnīgi nepieņemama un traucējoša, un pret to arī valsts iekšienē aktīvi darbojās divas dažāda lieluma ļaužu grupas. Viena ir lielāka un vairāk zināma – tie ir tie, ko rīdzinieki un citu pašvaldību iedzīvotāji tagad kuplā skaitā ievēlējuši Rīgas un novadu domēs, t.i., valsts pretinieki, kas toreiz slēpās aiz līdztiesības lozunga, tagad aiz saskaņas un cilvēka tiesību nosaukuma. Viņu pamatuzstādījums 20 gadu laikā nav mainījies – šī valsts ir nelāgs pārpratums, kas nedara godu impērijai, un tāpēc pēc iespējas ātrāk jāatgriežas Krievijas apkampienos, kas saskaņā ar šo ļaužu pārliecību Latviju esot «atbrīvojusi» un atnesusi «kultūru» un vēl daudz ko citu. Mazāk ļaužu atceras Pilsoņu kongresu, kas pret Latvijas valsts atjaunošanu cīnījās tikpat sīvi kā sen sabrukušās impērijas piekritēji un kuru avīzē _Pilsonis _regulāri varēja lasīt tikpat sulīgu gānīšanos pret Latviju kā interfrontes orgānā _Jedinstvo_. Šī samērā mazskaitlīgā ļaužu kopa savu nesavtīgo un principiālo cīņu negaidīti pārtrauca tajā mirklī, kad radās iespēja tikt tuvāk varai. No šīs grupas nāk gan kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs ar krievisko iesauku «batjka», gan tagadējais tūdaliņu frakcijas vadītājs, gan virkne citu viedu politiķu, kuru to laiku kvēlās runas un raksti par 4.maija republikas pretlikumisko iedabu apklusušas pavisam – laikam taču viņu izpratnē Kalvīša, Šķēles un Šlesera Latvija ir tā īstā valsts, par ko taurēja _Pilsonis_, un pie varas siles, pildītas ar gardu cūkēdienu, pirms pēdējām vēlēšanām Rīgas pilsētā draudzīgi sadzīvoja gan šņukuriņi ar sirpi un āmuru, gan tie ar auseklīti. Par abām ļaužu grupām, kas aktīvi apkaroja centienus atgūt Latvijas neatkarību, še runāju tādēļ, lai būtu skaidri iekšējie apstākļi, kādos notika Latvijas valsts pamatu veidošana. 1990.gadā galvenie uzdevumi bija noteikti un vienkārši – pirmkārt, nepieļaut, lai Latvijas ienaidnieki valsts iekšienē gūst virsroku, un, otrkārt, sekmēt citu valstu interesi un izpratni par Baltijas un Latvijas neatkarības centieniem. Par iznākumu īstas skaidrības nebija līdz pat padomju armijas aiziešanai. Intensīvi darbojoties minētajās jomās, novārtā palika padomju impērijas pamatu nojaukšana un normālas valsts pamatu ielikšana, un rezultātā Latvija šodien ir valstiņa uz kroplīgiem, kļūdainiem pamatiem. Valsti var izveidot divējādi – tā var būt vai nu vide sekmīgai indivīda darbībai vai naidīgs represīvs veidojums, kurā indivīds ir nevērtīgs un nenozīmīgs. Abus modeļus var raksturot ar valsts un indivīda attiecībām. Valsts kā vide indivīda radošo spēju attīstībai un izpausmei ir veidojums, kurā indivīds ciena valsti un valsts – pilsoni. Cienot pilsoni, valsts nejaucas viņa dzīvē, nodrošina apstākļus sekmīgai darbībai tiem, kas var paši par sevi parūpēties, un cenšas palīdzēt tiem, kas to nevar. Vienkārša, saprotama likumdošana un efektīva, skaitliskā ziņā neliela valsts pārvalde ir divas no šādas valsts pazīmēm. Savukārt pilsonis ciena valsti, ievēro likumus un noteikumus un maksā saprātīgā apjomā noteiktos nodokļus. Otrā modelī valsts ir ienaidnieks pilsonim un pilsonis – valstij. Galēji valsts kā ienaidnieka modeļi ir PSRS, Hitlera Vācija, Ziemeļkoreja u.c. valstis; šajā modelī cilvēka individuālās personības izpausmes tiek apkarotas dažādiem līdzekļiem (aptaurētas, nodzirdītas), un valsts visiem spēkiem cenšas no atsevišķām personībām veidot vienādu sīkbūtņu masu, kas iebaidītas un notrulinātas tiktāl, ka ar tām ir viegli manipulēt un likt tām cīnīties ar neesošiem ienaidniekiem vai arī aizstāvēt tautiešu intereses tuvējā aizrobežā pret iedomātiem tiesību pārkāpumiem. Domāt spējīgs cilvēks ir bīstams un tam tiek dotas divas iespējas – aptaurēties un kļūt līdzīgam citiem vai iet bojā, vismaz morāli. Acīmredzot sarežģītajā 90.gadu sākuma vidē pārāk maz tika domāts par pareizu valsts pamatu ielikšanu, un lielā mērā saglabājās gan padomju valsts pamatprincipi, gan, protams, padomju pilsoņu attieksme pret valsti kā pret nedraudzīgu, represīvu veidojumu. Toreizējā Augstākā Padome pelnījusi pamatotus pārmetumus par nespēju veidot cita tipa valsts un pilsoņa attiecības, un dažus gadus vēlāk, kad no aizkrāsnes iznāca tagadējie valsts līderi, nekas vairs nebija maināms: atjaunotā Latvijas valsts ar visiem vietvalžiem pamazām un neglābjami kļuva par pilsoņu nicinājuma objektu. Domāju, ka lielākā atšķirība starp pirmskara Latviju un tagadējo valsti meklējama tieši valsts un pilsoņu attiecībās – pirmo republiku tās pilsoņu vairums nenicināja, bet cienīja. Turpretī šīs valsts institūcijas lielākoties tiek uzskatītas par negodīgiem, traucējošiem vai naidīgiem veidojumiem. Šodienas Latvijā darbojas represīvas valsts pamatā esošais savstarpējas neuzticēšanās princips – valsts netic pilsoņiem un ar likumu, noteikumu un rīkojumu palīdzību cenšas tos kontrolēt un sodīt, savukārt pilsoņi visus likumus un noteikumus cenšas apiet un atrast veidu, kā tos nepildīt. Šajā modelī likumu nepildīšanu un valsts apkrāpšanu jebkurš domājošs pilsonis uzskata par goda lietu. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā to darīt, ir pieņemt ārējo atribūtiku un retoriku un mēģināt rāpties pa varas kāpnēm pēc iespējas augstāk, lai sasniegtu to līmeni, kurā valsts apkrāpšana tiek sankcionēta gandrīz vai oficiāli. Latvijā kontrabandisti, naudas mijēji, spekulanti un izsitēji samērā viegli var kļūt gan par deputātiem, gan ministriem un ministru prezidentiem, tādejādi nodrošinot oficiālu aizsegu saviem «darījumiem». Nokļūstot amatos, šie ļaudis visu vērtē pēc sava ģīmja un līdzības un uzskata, ka arī valsts pilsoņi nodarbojas tikai ar valsts šmaukšanu un neko citu, tāpēc tiek veidotas neskaitāmas aģentūras un dienesti ar vienu mērķi – kontrolēt, atklāt un pārmācīt. Valsts un pilsoņu intereses visu laiku ir pretrunā, proti, pilsonis labprāt vēlētos ar godīgu darbu kļūt turīgs, turpretī valsts, kuru vada veikli cilvēki, kas savā dzīvē nekad nav strādājuši šī vārda tradicionālajā izpratnē, un kurus pārstāv pēc Jūrmalgeitas principa («liksim lielāko kretīnu») amatos ielikti nabadziņi, ir pilnīgi pārliecināta, ka ar godīgu darbu pie labklājības nevar tikt - te vajadzīgs tvēriens un veiklība. Ierēdņa sapnis ir nokļūt pie lielās siles, lai varētu bez darba tikt pie kāda Kombuļu lāzeršova naudiņas, un domājošs pilsonis šajā procesā tikai traucē.Jāatzīst, ka taurētājiem no Pilsoņu kongresa ir bijusi taisnība – šodien ir skaidrs, ka atjaunotā Latvijas valsts ir būvēta uz nestabiliem, nepareiziem pamatiem, un tāpēc diez vai ir ilgstoši dzīvotspējīga. Atlikušie kongresa darboņi, cīnoties par vietu pie siles, to nemaz nav pamanījuši, tomēr tas ir vājš mierinājums. Ikdiena dāsni sniedz piemērus un simbolus valsts greizumam, sākot ar zelta tiltu un beidzot ar Šlesera šofera dēlu, tomēr man kā ārstam viens no spilgtākajiem šķiet jaunuzceltā Ludzas slimnīca. Katastrofāli trūkstot naudai, lai varētu nodrošināt Latvijas pilsoņiem bezmaksas medicīniskās palīdzības minimumu, zinot, ka Latvijā ir daudz par daudz slimnīcu un neracionāli izmantotu slimnīcu gultu, 28 kilometrus no viena no stabilākajiem Latgales medicīnas centriem Rēzeknē tiek uzslieta skaista, Eiropas standartiem atbilstoša ēka daudzu miljonu vērtībā, kurā nav ko ārstēt, nav kam ārstēt, un neviens nezina, kad un kā atdos parādus. Izņemot Latvijas valstī parastās naudas atmazgāšanas shēmas, cita racionāla skaidrojuma tam nav - ja nu vienīgi kāds ministru prezidents par dažām Gazprom akcijām būtu iecerējis Latviju pievienot Krievijai un Ludzā nodrošināt tuvāko guberņu slimnieku ārstēšanu. Tuvākajā nākotnē Ludzas slimnīcu var nākties slēgt, un tieši tas pats būtu jādara ar šīsdienas Latviju. Godīgi jāpasaka, ka uz greiziem pamatiem būvēta ēka nevar pastāvēt, tā jānojauc un jāuzbūvē no jauna. Bez Kombuļu lāzeršova un Ludzas slimnīcas, bet ar cieņu pret valsts pilsoņiem un tās vēsturi. To vērts atcerēties, domājot par nākamā gada Saeimas vēlēšanām.