Par (ne)atkarību

Vieni teic: Krievijas piegādātā gāze, ko lietojam šobrīd, nākotnē vairs nebūs tik "uzticama", jo krietni pieaugs gāzes patēriņš (elektroenerģijas ražošanai) un Krievijai proporcionāli pieaugs spēja realizēt savas intereses Latvijā. Citi apgalvo: gāze ir ekonomiski pamatots un tīrs kurināmais, tāpēc šī resursa izvēle ir atbilstošākā elektroenerģijas ražošanai. Šo viedokļu publisks pretnostatījums ir novedis pie striktas nepieciešamības it kā izvēlēties starp ogļu vai gāzes izmantošanu Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas ražošanai. Iespējams, varam izbēgt no šķietama zaudētāja pozīcijām un izvēļu spektrs mums ir plašāks. Lai kā šī diskusija turpinātos, ir skaidrs, ka viens no pamata energoresursiem, kas Latvijā ir ticis izmantots un tiks izmantots arī turpmāk, ir dabasgāze. Ja šī resursa plūsma pieaugtu, varbūt vajadzētu domāt par atkarības no viena piegādātāja maksimālu ierobežošanu. Kā to paveikt? Manuprāt, viens no būtiskiem instrumentiem atkarības mazināšanai ir, palielinoties patēriņam, kļūt par gāzes tranzīta ķēdes posmu, nevis tikai par patērētāju ar augošu apetīti. To var panākt, attīstot Latvijā pieejamu, ģeoloģiski unikālu dabas resursu — pazemes gāzes krātuvi. Dobeles gāzes krātuvi faktiski var pielīdzināt dabasgāzes atradnei, jo savas ietilpības dēļ tā teorētiski var apgādāt mūsu valsti ar gāzi vairāku gadu darumā. Domāju, ka šāda energo resursa "noliktava" noteikti nepalielina atkarību no gāzes piegādātāja — Krievijas. Tāpēc man visai dīvaini šķiet atsevišķu enerģētikas nozares pārstāvju izteikumi, ka Dobeles gāzes krātuve ir nevajadzīgs, utopisks projekts. Iespējams, ka resursu piegādātājs vislabprātāk pats iegūtu resursus, pats tos pārstrādātu, pats piegādātu un, piemēram, naftas gadījumā pats arī kontrolētu DUS tīklu. Tā resursu īpašnieks var pelnīt un regulēt cenu visos minētajos posmos un tad gan patērētāja atkarība ir totāla. Lielam resursu patērētājam būtu jācīnās par pretējo, proti, lai arī viņš var kontrolēt daļu no minētajiem procesiem, piemēram, būt resursu glabātājs vai transportētājs. Starptautiski ietekmīgais ASV ekonomists Alans Grīnspens (bijušais ASV Federālo rezervju vadītājs) grāmatā par aktualitātēm pasaules ekonomikā skar arī globālas norises enerģētikas sektorā. Raksturojot situāciju pasaules naftas biznesā, A.Grīnspens norāda: "Vēsturiski tikai tie, kuri fiziski spēj uzglabāt lielus naftas krājumus, saglabā spēju piedalīties tirdzniecībā. Krājumi tiek veidoti un uzturēti lielā mērā piesardzības nolūkā, lai sagatavotos negaidītiem piegāžu apjoma kritumiem" (Alan Greenspan, The Age of Turbulence. Adventures in a New World, The Penguin Press, 2007). Protams, šo atziņu nevajadzētu tiešā veidā attiecināt uz situāciju Latvijas enerģētikā, taču šī doma vēlreiz apliecina — Latvijas iespēja, kas ļauj veidot energoresursu (šajā gadījumā, dabasgāzes) krājumus, būtu jācenšas izmantot. Ir būtiski, lai par Latviju mēs runātu ne tikai kā par valsti, kas no kopējā patērētā energoresursu apjoma visvairāk patērē dabasgāzi, bet gan plašākā kontekstā — kā par tranzīta valsti Eiropas mērogā. Domāju, ka gāzes krātuvju projekta attīstība mums ir iespēja, kuru Latvija var izmantot, iespējams, tikai vienu reizi, jo gataviem gāzes tīkliem vēlāk pieslēgties ir tehniski sarežģīti, ja šāda iespēja agrāk nav paredzēta. Šī ir iespēja, kuru izmantot varam tieši patlaban — laikā, kad Eiropa un Krievija diskutē par gāzes apgādes nākotnes modeli. Dobeles gāzes kārtuves attīstība pašlaik pamatā ir atkarīga no situācijas, vai krātuve tiks iekļauta Ziemeļeiropas gāzesvada Nord Stream projekta ietvaros. Protams, vietējas nozīmes projektu attīstībai šī krātuve ir pārāk apjomīga pēc savas ietilpības, līdz ar to tā nav ekonomiski pamatota. Dobeles pazemes gāzes krātuves izmantošana var būt projekta Nord Stream sastāvdaļa, kur varētu tikt uzglabāta bufergāze, kas nodrošinātu stabilas gāzes piegādes. Šādas krātuves attīstība no energodrošības viedokļa ir ļoti aktuāla Eiropai. Latvijai šāda krātuve būtu nozīmīgs objekts, kas dotu ne vien papildu energodrošību, bet arī ļoti būtiskus, stabilus ienākumus iekasēto nodokļu veidā. Uzsveru — mēs runājam par Latvijas kā milzīga gāzes tranzīta projekta potenciālu sastāvdaļu un šāda mēroga projekts prasa ne vien ciešus kontaktus, bet arī spēju izveidot adekvātu, pamatotu un loģisku piedāvājumu projektā iesaistītajām pusēm. Kā arī spēju pamatot to gan no privātu uzņēmēju, gan no valsts puses. Manuprāt, Latvija var savu piedāvājumu ekonomiski pamatot un to arī centīsimies darīt. Šis ir unikāls projekts, kur privātais kapitāls un valsts viens otru var lieliski papildināt. Mums ir atbildība pret valsti, un mēs apzināmies, ka, ja gadījumā šim projektam būs lemts realizēties, tas jāizdara tā, lai valstij kaut daļēji tiktu atrisināts būtisks jautajums — enerģētiskā neatkarība. Attīstot gāzes krātuves projektu, jāpanāk, lai Latvijas valsts var brīvi piekļūt gāzes krātuvē uzglabātajai gāzei, iegādājoties to par tirgus cenu. Mums no valsts nav nepieciešamas nedz subsīdijas, nedz nauda krātuves izpētei. Mums ir nepieciešams valsts atbalsts sarunās ar Krieviju un Eiropas Savienību, ka arī likumdošanas atbalsts, lai šādu krātuves projektu būtu iespējams realizēt. Pašreiz mēs esam ļoti tuvu tam, lai projektam piesaistītu jaunus, ļoti pieredzējušus partnerus, kas būtu ieinteresēti projekta attīstībā un, izmantojot savu līdzšinējo pieredzi, varētu ievērojami paātrināt šī projekta realizāciju. Tas būs ievērojams ieguvums un dos jaunus impulsus projekta attīstībai.