Par prioritāro nozaru noteikšanu

, Nacionālais attīstības plāns 2007. – 2013.), līdz šim atbalsta finansējums nozarēm ar zemu pievienoto vērtību ir bijis lielāks, kā augstas pievienotas vērtības nozarēm.Nosaucot prioritārās nozares, valsts institūcijām būtu jāsniedz plašs pakalpojumu spektrs šo nozaru uzņēmumiem konkurētspējas nodrošināšanai – pirmkārt jau kvalificēta darbaspēka sagatavošana, novirzot labākos resursus izglītībai šajās prioritārajās nozarēs. Nozaru prioritāšu noteikšanai pilnīgi noteikti ir jāietekmē profesionālās un augstākās izglītības sistēmu, kas nozares uzņēmumiem ļautu plānot darbaspēka un kvalitatīvas izglītības resursu pieejamību. Profesionālās izglītības kvalitāte līdz šim ir bijusi zem katras kritikas – piemēram, LIAA ir bijis jāuzklausa ārvalstu investoru viedoklis, ka ir grūti Latvijā atrast vidējā līmeņa speciālistus, kuri spētu lasīt rasējumus. Dažus augstākā līmeņa inženierus vai tehnologus investoram ir iespējams importēt no sava mātes uzņēmuma, taču vairākus desmitus vidējā līmeņa speciālistus nav mērķtiecīgi aicināt no ārvalstīm, tiem attiecīgajās nozarēs ir jābūt pieejamiem Latvijā. Prioritāro nozaru noteikšana nozīmē arī to, ka valdībai ir jārūpējas par attiecīgajām nozarēm nepieciešamas infrastruktūras izveidi un uzturēšanu (piemēram, ātrgaitas interneta pieejamība visā valsts teritorijā, vīzu pieejamība ārvalstu tūristiem, utt.). Galu galā, patreizējās finanšu krīzes apstākļos valstij jārūpējas arī par finanšu resursu pieejamību.Nedrīkstētu būt tā, ka prioritāro nozaru noteikšanas vienīgais rezultāts ir automātiska vai vieglāka struktūrfondu piešķiršana tikai dažu nozaru uzņēmumiem. Atbalsts ir jāsaņem gan spēcīgākajiem eksportētājiem, neatkarīgi no nozares, kurā tie strādā, ja tie jau spēj konkurēt pasaules tirgos. Ir jāatbalsta arī jauni potenciālie eksportētāji, ja tie var piedāvāt produktus ar augstu pievienoto vērtību, kuriem var būt augsts eksporta potenciāls. Un pretēji – tikai tāpēc, ka vājš uzņēmums darbojas par prioritāru atzītā nozarē - tas nedrīkst būt pamats atbalsta piešķiršanai. Kā piedāvātais prioritāro nozaru saraksts ietekmēs, piemēram, _Valmieras Stikla šķiedru_, kura ražo un eksportē augsti tehnoloģiskus produktus – piemēram, ugunsdrošus stikla auduma uguns norobežotājaizkarus Japānas lielveikaliem ugunsdrošības prasību izpildei? Vai, piemēram, _Stendera ziepju fabrika_, vai _Madara _– šo divu jauno uzņēmu strauja izaugsme un iziešana starptautiskajos tirgos – vai tā nebūtu jāatbalsta, pat ja kosmētikas ražošana neiekļūst prioritāro nozaru sarakstā? Vai _Aerodium_, kurš veiksmīgi pārdod savus pakalpojumus ārvalstīs, būtu jāizslēdz no atbalsta saņemšanas iespējām, ja neiekļūs nevienā no prioritārajām nozarēm? Prioritāro nozaru noteikšanai nevajadzētu beigties ar to, ka valsts pārvalde uzspiež uzņēmējiem savas idejas, par pamatu ņemot intuitīvu izpratni par biznesa nākotni Latvijā, varbūt pat ņemot vērā kādu šībrīža lobiju... Tāpat ir jārēķinās ar iespējamo antisignālu veiksmīgi strādājošiem uzņēmējiem citās nozarēs. Ko domās potenciālie partneri un pircēji, piemēram, tehniskā tekstila ražotājiem, kuru produkcija tiek izmantota autobūves nozarē - ka šie uzņēmumi nav uzticams partneris, jo Latvijas valdība šos uzņēmumus neatbalsta? Manuprāt, prioritārās nozares drīkst noteikt tikai rūpīgas analīzes rezultātā. Pasaulē plaši pielieto t.s. «priekšredzējuma metodi» (_foresight_). To izmanto gan Īrija, gan Zviedrija, Vācija, Somija, Čehija – attīstības programmu veidošanai, pētniecības un inovāciju prioritāšu noteikšanai. Metode paredz plašu speciālistu, attiecīgo nozaru profesionāļu, kā arī plašas publikas iesaistīšanu, izdiskutējot visu iesaistīto pušu viedokļus. Latvijā šī metode pagaidām ir tikusi izmantota ļoti nepilnīgā veidā, veidojot Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju prof. Roberts Ķīļa vadībā. Pašreizējais brīdis varētu būt pateicīgs attiecīgās metodes apgūšanai Latvijā, kā konkrētu piemēru veicot šo prioritāro nozaru izvēli.