Pašiem diktēt savu attīstību!

Reāla ilgtermiņa domāšana paredz pievērsties tām vērtībām un rīcībai, kas vienīgās var nodrošināt sekmīgu un pārtikušu attīstību nākotnē. Klasiskas attīstības posmā visai grūti ir panākt straujāku uzņēmuma izaugsmi salīdzinājumā ar konkurentiem. Kad ekonomika aug un patēriņa vējdzirnavas ir iegrieztas, uzņēmuma vadību grūti pārliecināt īstenot stingrus procesu efektivitātes pasākumus, bet darbiniekus aicināt uz izmaksu samazināšanu. Galvenais šādas attieksmes iemesls, manuprāt, ir mūsu nespēja domāt ilgtermiņā. Nesen šo jautājumu apspriedu ar vienu no vadošajām banku speciālistēm Latvijā. Viņa teica, ka par Latvijas cilvēku nespēju domāt ilgtermiņā aizdomājusies Ķīnas apmeklējuma laikā. Tur lēmums par Honkongas ekonomiskās neatkarības statusa atstāšanu uz 50 gadiem tiek uzskatīts par īstermiņa lēmumu. Iespējams, Ķīna var nešķist labākais piemērs demokrātijas tradīciju neesamības dēļ, taču paskatīsimies, kādus augļus pēc daudzām desmitgadēm gadiem nesīs viņu īstermiņa-ilgtermiņa plāni! Septembra beigās Rīgā notika ES politikas jautājumiem veltīta konference, kurā ar visai skandalozu prezentāciju uzstājās Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Jānis Bērziņš. Īsumā atreferējot, prezentācijas tēma ir par nepieciešamību izdarīt izvēli: nopietni veidot savu valsti pašiem vai arī paļauties, ka tirgus neredzamā roka un pasaule mūs noliks mūsu vietā. Par šo jautājumu tieši pēdējo gadu un mēnešu ekonomiskie notikumi visā pasaulē likuši aizdomāties īpaši nopietni. Manuprāt, atbildes visai viennozīmīgi skan par labu otrajam variantam — vai nu valsts vadītāji ietekmē un virza valsts attīstību, vai arī tirgus patiešām saliek visu pa vietām, tikai tā nav visai patīkama vieta. Prezentācija runā par jēdzienu "nepietiekamas attīstības attīstība" (development of underdevelopment), kuru pirmo reizi lietoja vācu ekonomikas vēsturnieks Andrē Gunders Franks 1966.gadā. Ko var uzskatīt par mūsdienu nepietiekamas attīstības attīstību? Valstis, kurām nav stingras politikas attiecībā uz izpētes un attīstības stimulēšanu, var tikai nokopēt ātri gaistošos jaunos tehniskos un zinātniskos sasniegumus, bet ne kļūt par tehnoloģiskā un zinātniskā parauga avotu. Attīstība atšķiras no izaugsmes. Izaugsmi varam attiecināt tikai uz ekonomisko rādītāju uzlabošanu, bet attīstības pamatā ir inovācijas. Ekonomiskā procesa reprodukcija, ko var realizēt, kopējot ātri gaistošos jaunos tehniskos un zinātniskos sasniegumus, patiesībā strauji noveco. Tas nozīmē, ka, arī pieliekot lielas pūles, lai sekotu līdzi inovāciju attīstībai, valsts un reģions patiesībā paliek otrajā rindā starptautiskajā scenārijā. Tādējādi lielo vai inovatīvo valstu attīstība veicina pārējo valstu pakārtošanos un nepietiekamu attīstību. Domājot par Latviju, mums jāsaprot, ka izvēle faktiski ir izdarīta par labu tam, ka mēs nevēlamies būt lēta darbaspēka zeme, un diez vai ar savu iedzīvotāju skaitu mēs varam konkurēt ar Ķīnu, Indiju, citām līdzīgām ekonomikām. Atliek otrs variants — kvalitatīva izglītība, radošums, pievienotā vērtība, biznesā fokuss uz inovatīviem produktiem, pakalpojumiem, ieguldījumi zinātnē, izpētē utt. Teorētiski Latvijas valsts vadītāji piekrīt visu nosaukto ilgtermiņa prioritāšu nozīmīgumam mūsu valsts ilgtermiņa sekmīgai attīstībai. Taču praksē patiesu uzticību vērtībām un izvēlētai attīstības stratēģijai kā reiz nosaka spēja sekot šīm vērtībām ne tikai treknajos gados, bet arī krīzes situācijās. Tāpēc gribētu apgalvot, ka, iespējams, Latvijas valstij šie ir izšķirošie gadi, ne tikai domājot par smago vai vieglo piezemēšanos, bet arī spējot nesamazināt finansējumu mūsu stratēģiski svarīgākajiem virzieniem, no kuriem viennozīmīgai prioritātei ir jābūt izglītībai. Tas gan nenozīmē, ka izglītības sistēmai pašai nav jādomā par sistēmas efektivitātes uzlabošanu. Nepietiek dot vairāk naudas, tā ir jādod kvalitatīvi vissvarīgākajām lietām. Šāda valdības rīcība ir svarīga, lai ieliktu Latvijas kā labklājības valsts pamatus ilgākā termiņā. Taču es domāju, ka šādam solim un lēmumiem būtu arī pozitīvs efekts īstermiņā. Cilvēki ir noguruši no sajūtas, ka mēs nesaprotam, kas ar mūsu valsti un tātad arī ar mums var notikt pēc trim, pieciem vai piecpadsmit gadiem. Es ļoti sliecos ticēt, ka cilvēki ir gatavi savilkt jostas ciešāk, ja vien ir skaidrs un saprotams, kāda mērķa labā tas ir nepieciešams. Maza izmēra ekonomikām, kāda ir Latvija, ir divas iespējas. Pirmā: mērķtiecīgi, pašapzinīgi, ilgtermiņā un ar labas izglītības palīdzību kļūt par zemi, kas rada inovācijas un nosaka savu attīstību pati. Līdzīga izmēra un vēstures piemērs nav tālu jāmeklē — Somija. Otrā: paļaujamies tikai uz dabisku attīstību un, visticamāk, kļūstam par koloniālu perifēriju kādam, kas nosaka mūsu attīstību. Šādu piemēru ir pilna pasaule. Īstenojot pirmo iespēju, mēs paļaujamies uz pašu radītu informatīvo bāzi, īstenojot otro — knapināmies ar informācijas druskām un baumām, kam izglītoti cilvēki neuzticas. Trešās iespējas nav. Psihologs Ph.D. Dž.Eliots par ilgtermiņa domāšanu ir teicis: pašapziņa ir nekas cits, kā cilvēka izpratne par savu potenciālu. Tā ir ilgtermiņa domāšana, kas dod spēku pārvarēt šķēršļus un grūtus laikus, ļauj risināt problēmas un būt veiksmīgam.