Patiesība par NATO nastas dalīšanu

Ļaujiet man paplašināt debates un piedāvāt viengabalaināku perspektīvu, aptverot trīs savstarpēji saistītus elementus: aizsardzības pārveidošanu, operācijas un starptautiskās sabiedrības pūliņus plašākā kontekstā. Aizsardzības pārveidošana ir galvenais nastas dalīšanas aspekts. Aliansē ir zelta likums, ka NATO spēku galvenā masa un potenciālās iespējas pieder atsevišķām valstīm - rets izņēmums ir alianses brīdināšanas un kontroles sistēmas (AWACS) lidmašīnas. Tā kā es negaidu, ka valstis atteiksies no šā principa, NATO arī turpmāk būs atkarīga no atsevišķām sabiedrotajām valstīm un to gatavības piešķirt resursus. Pretēji populārajam viedoklim NATO aliansei nepieciešamie spēki un potenciālās iespējas valstīs nav tik plaši pieejamas, kā varētu domāt. Liela daļa NATO dalībvalstu bruņoto spēku joprojām ir labāk piemēroti statiskai teritoriālajai aizsardzībai, nevis ekspedīcijas operācijām, kas nepieciešamas Afganistānā. Un arī tad, kad ir atbilstošie spēki un potenciāls, ANO, Eiropas Savienības vai ad hoc koalīciju vadītās operācijas, kā arī nacionālās vajadzības izvirza šiem spēkiem papildu prasības. Nepieciešamā ekspedīcijas potenciāla attīstīšana ir viens no NATO pārveidošanas procesa svarīgākajiem aspektiem. Taču vienā naktī pārvērst teritoriālos spēkusī par ekspedīcijas spēkiem nav iespējams, un pārveidošanas izmaksām bieži vien jākonkurē ar izmaksām, kuras nepieciešamas spēku izvietošanai operācijām. Daudzas sabiedrotās valstis saduras ar dilemmu - izdot naudu operācijām vai ieguldīt to jaunas tehnikas iegādes programmās. Vēl vairāk - daudzas sabiedrotās valstis nerespektē mērķi paredzēt aizsardzības budžetam 2% iekšzemes kopprodukta, bet tas saasina dilemmu un arī paplašina spēju plaisu ar tām dalībvalstīm, kuras iegulda līdzekļus izmantojamos un dislocējamos spēkos. Taču, kaut arī pienācīgus aizsardzības budžetus nevar aizstāt ne ar ko, mēs varam iegūt vairāk no pašreizējā līdzekļu izmantojuma līmeņa, it īpaši ar gudrāku pieeju iepirkumiem aizsardzības vajadzībām. Diemžēl, neraugoties uz NATO un ES pūliņiem, Eiropas aizsardzības sektors joprojām ir sadrumstalots, kas noved pie dublēšanas, pārāk daudzo konkurējošo sistēmu nevajadzīgas sacensības un ievērojamām spēju atšķirībām vai nesavietojamības. Piemēram, Afganistānā draudzīgo spēku noteikšanas nacionālās sistēmas, kurām ir vitāli svarīga nozīme, lai izvairītos no netīšiem uzbrukumiem pašiem saviem vai sabiedroto spēkiem, nav savietojamas. Tāpēc ir jāiegulda papildu laiks un nauda, lai iegādātos šīs spējas. Eiropā daudzu valstu aizsardzības budžeti vairs nespēj uzturēt gan pilnībā nokomplektētus nacionālos spēkus, gan nacionālo aizsardzības industriju. Vienīgi gudrāka daudznacionālā un transatlantiskā sadarbība mums dos spēkus, kas spēj dot pretsparu mūsdienu izaicinājumiem drošībai. Aliansē, kuras pamatā ir princips "visi par vienu, viens par visiem", ir ļoti svarīgi, lai visas valstis godīgi dotu savu ieguldījumu operācijās. Tāpēc NATO izstrādāja nastas dalīšanas mehānismu, lai novērtētu dalībvalstu personālsastāva komplektēšanas saistības izšķirošām operācijām attiecībā pret valsts bruto ienākumu. Šādas aritmētikas labā īpašība ir tāda, ka tā sniedz zināmu priekšstatu par nastas dalīšanu, taču ir arī redzams, ka nastas dalīšanu nevar pilnībā attēlot grafikos un tabulās. Kā lai nosaka, kas ir godīgs ieguldījums no valsts ar 50 miljoniem iedzīvotāju salīdzinājumā ar valsti, kurā dzīvo tikai četri miljoni cilvēku? Kā var novērtēt vieglo kājnieku ieguldījumu salīdzinājumā ar tādu būtiski svarīgu aprīkojumu kā helikopteri un lidmašīnas degvielas uzpildīšanai gaisā? Par kādu laikposmu jāveic aprēķini? Kopīga finansēšana, kad visas dalībvalstis maksā savu daļu atkarībā no sava IK, ir viens instruments, ko var izmantot, lai panāktu taisnīgāku nastas sadalījumu. Pēc tradīcijas NATO īstenoja politiku "katrs maksā par sevi", proti, katra dalībvalsts sedza izmaksas par dalību alianses operācijā. Pēdējos pāris gados NATO finansēšanas politika ir modernizēta, lai dotu iespēju izmantot kolektīvo finansējumu kā stimulu noteikta karadarbības teātra līmeņa spēju nodrošināšanai, piemēram, medicīniskās palīdzības sniegšanai, lidostām, kuras pārvadā karaspēka vienības un tehnisko aprīkojumu, vai izlūkošanai. Nastas dalīšana ir delikāts jautājums gan NATO, gan starptautiskajai sabiedrībai, un kaislības dažreiz sit augstu vilni. Atkāpjoties un paraugoties uz plašāku ainu, kļūst skaidrs, ka ir nepieciešams ne vien potenciāls, bet arī nauda un politiskā griba to izvietot. Nekāds pasākums viens pats nevar atrisināt nastas dalīšanas problēmu. Taču virkne iniciatīvu, kas patlaban tiek īstenotas NATO, varētu palīdzēt: pārveidošanas centieni, lai palielinātu izmantojamo un dislocējamo spēku kopumu; plašāka daudznacionālo iniciatīvu izmantošana; lielāka paļaušanās un kopīgo finansējumu spēku veidošanā; saprātīga pieeja taisnīgākam nastas sadalījumam visā starptautiskajā valstu saimē. Tādai aliansei kā NATO pretēji daudzām "rīkoties gatavu valstu koalīcijām" ir politisko konsultāciju struktūras, pārbaudīti plānošanas mehānismi, efektīva komandēšanas un kontroles sistēma un leģitimitāte, kas mudina valstis dot savu ieguldījumu operācijā. Alianses solidaritāte nav tikai lozungs. Sajūta, ka ir jāpilda pienākumi un saistības pret citiem sabiedrotajiem, no kuriem galarezultātā ir atkarīga jūsu pašu drošība, ir spēcīgs motīvs taisnīgai nastas dalīšanai. Pilnīgi taisnīgs nastas sadalījums varētu nebūt iespējams, taču tāda drošības organizācija kā NATO neapšaubāmi ļauj mums tuvoties tam vairāk nekā jebkāda cita pieeja. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate