Valda Dombrovska (JL) valdība savā darbības programmā sola: "Izveidosim un iedzīvināsim atbalsta mehānismus energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumiem dzīvojamajām, publiskajām un ražošanas ēkām," un jaunais ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) acīmredzot to uzskata par vienu no savām prioritātēm.
Pēdējo nedēļu laikā aizvien biežāk dzirdam, kā politiķi un amatpersonas izsaka atbalstu dzīvojamo māju siltināšanai, un tā ir laba ziņa. Kā zināms, padomju laikā būvētās dzīvokļu mājas prasa divas, trīs, dažkārt pat četras reizes vairāk enerģijas, lai apsildītu vienu kvadrātmetru, nekā dzīvokļu mājas Skandināvijā. Siltinot mūsu daudzstāvu ķieģeļu vai dzelzsbetona paneļu kastes, mēs varētu nozīmīgi samazināt gan iedzīvotāju izdevumus par siltumu, gan gāzes importu un, kas šajā ekonomikas lejupslīdes laikā nav maznozīmīgi, dot darbu celtniekiem.Tad jau viss kārtībā, vai ne?
Diemžēl amatpersonu līdzšinējie izteikumi liek nedaudz šaubīties, vai viņi saprot, kāpēc Latvijā šis svarīgais darbs līdz šim tik lēni ir virzījies uz priekšu.
Kad Latvijas politiķi apņemas veicināt ēku siltināšanu, gandrīz vienīgais, par ko viņi runā, ir papildu naudas piešķiršana. Protams, nedaudz vairāk par 16 miljoniem latu, kuri ar ES struktūrfondu starpniecību atvēlēti siltināšanai, ir acīmredzami nepietiekama summa. Pēc dažiem aprēķiniem, tās pietiktu apmēram 160 ēkām, bet Rīgā vien ir kādas 6000 mājas, kas būtu jāsiltina. Tomēr nauda šim mērķim ir pieejama ne tikai caur ES fondiem, bet arī no komercbankām, un vairākas jau ir izrādījušas interesi par šādu projektu kreditēšanu.
Lielākais šķērslis māju siltināšanai Latvijā ir nevis naudas trūkums, bet gan valsts pārvaldes neefektivitāte, tās nespēja radīt šo procesu veicinošu likumu, noteikumu un standartu ietvaru. Uzskatamākais piemērs ir likumdošana, kas regulē privatizēto dzīvokļu īpašnieku savstarpējās attiecības. Par nelaimi, tā nevis veicina, bet kavē māju efektīvu apsaimniekošanu. Piemēram, lai dzīvokļu mājas iemītnieki pieņemtu lēmumu par mājas siltināšanu, tam ir jāpiekrīt 51% mājas iedzīvotāju, bet panākt šādu balsojumu, sevišķi lielajās Rīgas mājās, bieži vien ir teju vai neiespējami. (Salīdzinājumam — Igaunijā jautājums ir vieglāk atrisināms — ja uz īpašnieku kopsapulci neierodas kvorums, nākamā sapulce ir tiesīga lemt, vienalga, cik cilvēku atnāk. Un process virzās uz priekšu.)
Šo jautājumu varētu atrisināt, izpildot Dombrovska valdības programmā cerīgi teikto: "Efektīvi ieviesīsim Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu." Tas tiešām ir svarīgs uzdevums, jo, kā paša Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumprojekta anotācijā rakstīts, "pašreiz Latvijā nav likuma, kas regulētu dzīvojamo māju pārvaldīšanas kārtību. Dzīvojamo māju pārvaldīšana ir ļoti nozīmīgs process, kas aizvien aktuālāks kļūst pēc dzīvojamo māju privatizācijas".
Bet, kad apskatāmies likumprojekta vēsturi, pārņem mērens izmisums. Tas tika iesniegts deputātu izskatīšanai 2006.gada 23.novembrī, vēl 8.Saeimas (!) laikā, pieņemts pirmajā lasījumā nedēļu vēlāk — un tad gulēja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas dziļākajā atvilktnē, līdz to beidzot divus gadus vēlāk, 2008.gada 18.decembrī, pieņēma 2.lasījumā. Ļoti jācer, ka līdz trešajam lasījumam nebūs jāgaida vēl divi gadi. Taču vēl viens svarīgs likums — Dzīvokļa īpašuma likums, kas arī tika iesniegts 2006.gadā, kā nonāca minētajā komisijā, tā tur arī pazuda.
Šie nebūt nav vienīgie valsts pārvaldes neizdarītie darbi, kas kavē dzīvojamo māju siltināšanas vēršanos plašumā. Latvijas Komercbanku asociācija (LKA) pagājušā gada beigās apkopoja sarakstu ar septiņpadsmit problēmām, kuras kavē daudzdzīvokļu māju siltināšanu un renovāciju. Naudas trūkums ir tikai viena no tām, bet citas ir risināmas ar efektīvāku un procesu veicinošāku likumu un normatīvo aktu izstrādi. Starp LKA norādītajām problēmām ir tas, ka "renovācijai nepieciešamo dokumentu izstrāde, saskaņošana ir ilgs, sarežģīts un dārgs process" un ka ir "neskaidrības ar pašvaldības īpašumā esošajiem dzīvokļiem". (Atbilstoši likumam pašvaldība nedrīkst būt aizņēmējs daudzdzīvokļu māju aizdevumam, tāpēc viens neprivatizēts dzīvoklis var apstādināt procesu visai mājai).
Vēl vesela virkne neizpildītu ministriju, pašvaldību un valsts aģentūru darbu atklājas Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Straumes rakstā, kuru piektdien publicēja diena.lv. Piemēram, Ekonomikas ministrija nav izstrādājusi nepieciešamos metodiskos noteikumus, to skaitā par energoauditiem un energopasēm, un nav apmācīti auditori pēc vienotas programmas. Daudz kas būtu arī darāms, lai atvieglotu procesu. Piemēram, pašvaldībām būtu jāizvēlas prioritārās ēkas un valstij būtu jāveicina tipveida konstruktīvo variantu izstrādāšana visām siltināšanai paredzētajām sērijveida mājām.
Pārāk ilgi Latvijas valsts nostāja ir bijusi, ka visām problēmām ir tikai viens risinājums — dodiet vairāk naudas. Tāpēc arī iekūlāmies lielos parādos, jo neviens neprasīja, cik efektīvi šī nauda tiek izmantota. Ēku siltināšanas būtība ir efektivitāte, bet līdz energoefektivitātei mēs nenonāksim, ja nespēsim nozīmīgi uzlabot valsts pārvaldes efektivitāti.