Pauls Raudseps: Izšķirošā nedēļa
Preses fotogrāfi sūdzas par Ministru prezidentu Valdi Dombrovski. Neesot iespējams dabūt interesantas fotogrāfijas — kā viņš apsēžas un sāk runāt, tā faktiski vairs nemainās sejas izteiksme, rokas paliek saliktas uz galda. Protams, uz iepriekšējā valdības vadītāja fona šāda mierīga vienveidība sevišķi izceļas — Godmanis piecās minūtēs varēja sagādāt fotogrāfiem kadrus vairākiem mēnešiem, izspēlējot veselu Vecās Derības pravieša cienīgu grimašu un žestu melodrāmu.
Šā stila atšķirība skar ne tikai diezgan specifisko fotožurnālistu brālību, tā ir ietekmējusi arī kopējo politisko gaisotni valstī. Godmaņa trauksmainā enerģija bija kā benzīns krīzes kūlas ugunsgrēkā, Dombrovska savaldīgais lietišķums apslāpē kaislības un liek pat meklēt jaunus mīļvārdiņus mūsu socioekonomiskajam stāvoklim. Nav šaubu, ka pēdējās dienās dzirdētā "dižķibele" skan krietni maigāk nekā griezīgā "krīze".
Zināms labums no šī sasprindzinājuma līmeņa samazinājuma noteikti ir — nevaram nemitīgi dzīvot ar nerviem, kas nostiepti līdz plīšanai. Tomēr, lai arī kā mēs saucam tautsaimnieciskās problēmas, kas mūs moka, tās nekur nav pazudušas tikai tāpēc vien, ka mēs esam nedaudz nomierinājušies. Tieši otrādi, budžeta stāvoklis kļūst aizvien sliktāks, bet Latvija nav spējusi izpildīt saistības, kuras apņēmās memorandā ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF). Līdz ar to ārvalstu palīdzības maksājumi ir atlikti, un, ja līdz jūnija vidum Saeima nebūs pieņēmusi nepieciešamos budžeta grozījumus, ātri vien pienāks brīdis, kad nepietiks vairs naudas algu un pensiju izmaksai.
Tāpēc šīs nedēļas valdības sēdes varētu būt starp svarīgākajām atjaunotās Latvijas vēsturē. Šodien valdība lems, vai spēj samazināt tēriņus tiktāl, lai iekļautos SVF memorandā noteiktajos rāmjos, piektdien Valsts prezidenta Valda Zatlera sasauktajā sēdē tai jātiek skaidrībā par reformām gan valsts pārvaldē, gan izglītības, gan veselības aizsardzības sistēmā, kuras ne tikai izskaustu šajās jomās liekus tēriņus, bet arī padarītu tās efektīvākas.
Vai valdība spēs saņemt dūšu un izdarīt to, kas jāizdara? Dažu ministru publiskās izpausmes raisa bažas. Veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) jo dienas, jo kareivīgāk iestājas par veselības aizsardzības sistēmas neaizskaramību — jebkura tālāka līdzekļu samazināšana būtu "šausmu stāsts". Labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS), nedaudz vairāk nekā mēnesi pabijis amatā, jau sāk mest acis uz garderobi, jo teju teju varētu pienākt īstais brīdis paņemt fraku — intervijā Neatkarīgajai viņš atklāj, ka "visdrīzāk" kandidēšot pašvaldību vēlēšanās, bet ievēlēšanas gadījumā "būs jābrauc mājās. Pašvaldību lieta man tuvāka". Ko var teikt — cilvēks ar atbildības sajūtu.
Turklāt sarunās ar dažiem Tautas partijas pārstāvjiem var nojaust, ka viņi tomēr sirds dziļumos ir pārliecināti, ka spēs kā padomju laikos "izsist fondus" un "palielināt limitus", citiem vārdiem sakot, pārliecināt SVF iedot Latvijai vēl naudu, lai nebūtu tik ļoti jāgriež budžeta izdevumi. Sarunu taktika varētu būt Austrumeiropas valstu ik pa brīdim piekoptā pasīvā agresija — ja jūs mums nepalīdzēsiet, mēs izdarīsim kolektīvo finansiālo pašnāvību, uztaisīsim defoltu vai devalvāciju, un tad gan jums visiem būs žēl. Vai tad nebūtu lētāk mums piemest vēl kādu miljardu?
Par nelaimi, uz lielu iejūtību no starptautiskajiem partneriem nav ko cerēt, kamēr Latvija nepierādīs, ka tā spēj pieņemt nepieciešamos lēmumus un izpildīt savas saistības. Piemēru tam, kā Latvija var "paņemt un uzmest", parādīja jau Godmaņa valdība. Kā kādreiz mēdza teikt, tinte vēl nebija nožuvusi uz Latvijas valdības decembrī dotā solījuma vispārējo valdības sektora budžeta deficītu (kurā ieskaita arī pašvaldību budžetus) 2008.gadā noturēt ap 3% no iekšzemes kopprodukta, kad šī apņemšanās jau tika lauzta. Piektdien SVF publiskoja savu ekspertu martā veikto vērtējumu par Latvijas iekļaušanos memorandā noteiktajos rāmjos, kur teikts, ka budžeta kritēriju Latvija gandrīz noteikti neizpildīja. Sagadīšanās pēc tajā pašā dienā Latvijas Statistikas pārvalde oficiāli apstiprināja šo SVF ekspertu jau martā izteiktās aizdomas — 2008.gadā kopbudžeta deficīts bija 4% no IKP. Tomēr nauda no donoriem, kuri uzticējās Latvijas gatavībai izpildīt SVF programmā dotos solījumus, jau bija pārskaitīta.
Jāšaubās, vai starptautiskie donori otro reizi uzkāps uz šī paša grābekļa. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka savās jaunākajās rekomendācijās valdībai, par kurām piektdien ziņoja Diena, SVF pastāv uz stingru politisku kontroli pār visiem valsts un pašvaldību tēriņiem, uz nepieciešamību panākt deficītu zem 5% no IKP un uz nepārprotamu ministru solidāro atbildību par budžeta izdevumu samazināšanu.
Visiem valdības ministriem šobrīd ir jāapzinās tā milzīgā atbildība, kura gulstas uz viņu pleciem. Ir tikai divas iespējas — vai nu tagad, kamēr vēl ir laiks, izlemt, kā optimizēt valsts funkcijas, vai arī pēc dažiem mēnešiem skatīties, kā viss budžets sabrūk, un tad sākt mēģināt to atkal uzbūvēt no lūžņiem un šķembām. Ja kādam šonedēļ roka nodrebēs, tas netiks aizmirsts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.