Kalvītis un viņa vadītā valdība Latvijas vēsturē straujākās ekonomikas izaugsmes laikā nespēja nodrošināt budžetu ar pārpalikumu — trekno gadu karbonādes Kalvītis cepa aizlienētā sviestā. Tādi mums tie "darītāji". Šīs izlaidīgās deficīta politikas dēļ mums draud nevis tikai īslaicīga ekonomiskās attīstības palēnināšanās, bet ilgstoša stagnācija vai pat kas sliktāks.
Pārlieku straujo ekonomisko izaugsmi paātrināja vēl trakāks algu pieaugums, kurš ir padarījis mūs vienlaikus gan prasīgākus (kā tas var būt, ka algas nepieaugs par desmit, piecpadsmit, divdesmit procentiem gadā?), gan konkurēt nespējīgākus. Kopš 2000.gada reālie ienākumi Latvijā ir gandrīz divkāršojušies, un pēdējo gadu paātrinājums ir bijis it sevišķs straujš — 2008.gada 2.ceturksnī algas (salīdzinot ar to pašu periodu 2007.gadā) pieauga par 23,6%, ievērojami apsteidzot jau tā augsto inflāciju, kura bija "tikai" 17,7%. Par nelaimi, šis algu lēciens nav balstījies līdzvērtīgā produktivitātes pieaugumā. Rezultātā rūpniecība, Latvijas eksporta pamats, nevis kāpj pa attīstības līkni, bet zem augošo izmaksu sloga slīd atpakaļ un ir jau reāli atgriezusies 2005.gada līmenī. Uzņēmēji meklē piemērotākas vietas, kur izvietot savas ražotnes. Pavasarī a/s Lauma Lingerie Liepājā atlaida 131 šuvēju izmaksu, tai skaitā darba algu, pieauguma dēļ. Jūnijā viens no Rēzeknes svarīgākajiem uzņēmumiem, elektroinstrumentu ražotājs Rebir, paziņoja, ka pusi no savas produkcijas plāno taisīt Ķīnā. 533 cilvēki zaudēja darbu.
Tāpēc, lai arī stipri novēlota, valdības apņemšanās apstādināt algu pieaugumu ir pareiza. Nav runa tikai par nepieciešamību ierobežot budžeta deficītu un valsts kopējo parādu, lai arī cik svarīgi šie makroekonomiskie rādītāji nebūtu. Lielākas algas sabiedriskajā sektorā spiestu uz augšu kopējo algu līmeni valstī, tādējādi aizvien ātrāk griežot inflācijas spirāli un padarot pensionāru un citu maznodrošināto stāvokli vēl bēdīgāku; aizņemoties naudu, lai izmaksātu šīs algas, valsts dzītu uz augšu procentu likmes, tādējādi padarot šo laiku vēl sarežģītāku tām ģimenēm, kurām kredītmaksājumi ir ar mainīgo procentu likmi; visbeidzot (un viskaitīgāk no Latvijas ilgtermiņa attīstības viedokļa), ar augstākām algām graujot Latvijas konkurētspēju, valdības buldozers turpinātu norakt Latvijas ražotājus, smagu, bet īslaicīgu ekonomikas cikla lejupslīdi pārvēršot ilgstošā ekonomiskās aktivitātes sasalumā.
Šī koalīcija ir darījusi milzumdaudz, lai mazinātu cilvēku uzticību gan tās labai gribai, gan tās kompetencei, tāpēc ir saprotams arodbiedrību sākotnējais sašutums, dzirdot par valdības lēmumu. Tomēr gan arodbiedrību vadītājiem, gan pašiem strādājošajiem būtu rūpīgi jāpadomā, kādas ir reālās alternatīvas. Mazumtirdzniecības straujais kritums, celtniecības apjomu samazinājums un rūpniecības pagrimums nozīmē, ka nodokļu ienākumi samazināsies un bezdarbs nozīmīgi pieaugs. Daži analītiķi uzskata, ka līdz nākamajai vasarai bezdarbnieku skaits varētu palielināties par četrdesmit vai piecdesmit tūkstošiem cilvēku, kas ir apmēram tik pat daudz, cik ir nodarbināto visā Liepājas pilsētā. "Īrijas ventilis" arī ir ciet — gan smaragda salā, gan Lielbritānijā ekonomika ir krīzē, bet eirozonas IK samazinājās par 0,8% šā gada otrajā ceturksnī. Varbūt tomēr ir labāk saglabāt esošo darbu ar esošo algu, nevis šogad izspiest algas pielikumu un pēc gada vai diviem piedzīvot gan personīgās, gan valsts saimniecības krahu?
Tas gan nenozīmē, ka sabiedrībai būtu pasīvi jāpieņem valdības piedāvātie risinājumi. Koalīcija, kurai pat tik spiedīgos budžeta apstākļos īpašu uzdevumu sekretariātu nodrošinātā "politiskā stabilitāte" ir svarīgāka par naudas taupīšanu; Saeima, kura pat nedomā samazināt savus tēriņus un nupat nopirkusi astoņus jaunus Audi limuzīnus; politiķi, kuri vēl aizvien uzskata, ka Kalvītis bija labs premjerministrs ekonomiskās izaugsmes apstākļos (Mareks Segliņš, Tautas partijas centīgais kroņprincis), vai ka bez astoņām sekretārēm nu nekādi nevar iztikt (Jānis Birks, TB/LNNK, Rīgas birģermeistars), ir pelnījuši neatlaidīgu, neiecietīgu spiedienu no sabiedrības puses.
Taču šim spiedienam ir jābūt vērstam uz Latvijas ilgtermiņa attīstību, nevis vēl palikušo sēklas graudu noēšanu. Ir jāspiež uz valsts aparāta maksimālu efektivizāciju, uz ministriju skaitu samazināšanu (kāpēc Igaunijā ir tikai divpadsmit ministriju, bet mums piecpadsmit un vēl trīs īpašu uzdevumu sekretariāti?), uz izšķērdīgās valsts aģentūru sistēmas sakārtošanu un Eiropas fondu mērķtiecīgu izmantošanu. Tādējādi, sekojot labāko menedžmenta grāmatu priekšrakstiem, šo krīzi varētu pārvērst par iespēju. Bet ja koalīcija nebūs gatava arī pati savilkt jostu, vai arī ja sabiedrība pārņems līdzšinējo koalīcijas morāli — šodien ņemam tik, cik var, un par rītdienu nedomājam —, tad Latviju gaida drūmi laiki.