Pauls Raudseps: Nauda, maģija un realitāte

Varbūt valdība atnesīs lejkannu ar uzrakstu "Starptautiskais Valūtas fonds", lai aplaistītu mūsu dobītes. Varbūt bankas sāks pumpēt likviditāti no saviem dziļi noraktajiem seifiem, lai būtu, kur plunčāties. Taču ar naudu brīnumi nenotiek, un nekas nenāk par brīvu. Tagad, kad visa pasaule būs spiesta samaksāt rēķinu par iepriekšējo gadu pārmērībām, ir īstais brīdis atbrīvoties no ilūzijām, ka aizdevumus, subsīdijas, pabalstus un algas mēs varam mūžīgi ņemt no kādas neizsmeļamas akas, uz kuras grodiem rakstīti tādi maģiski spēka vārdi kā "budžets", "SVF", vai "garantijas". Apskatīsim piemēram vārdu "kredīts". Maģiskās naudas teorijas piekritējiem viss ir skaidrs: bankai ir jāizsniedz kredīti, jo tur glabājas naudu, un tikai tīras ļaunprātības dēļ baņķieri to neizdala. Un ja nu kādam reiz tāds kredīts ir iedots, bet viņam ir grūti to atdot, tad skaidrs, ka baņķierim ir jāpārtop cilvēkā un jāļauj kredītu pagarināt, atlikt, pārstrukturizēt, citiem vārdiem sakot — nemaksāt. Neviens jau neiebilst pret cilvēcisku attieksmi, tomēr nedrīkst izlikties, ka šāda pretimnākšana var būt tīri subjektīvs lēmums, kas atkarīgs no tā, vai parādnieks spēj baņķieri iežēlināt. Ne bankas darbinieki un pat ne tās īpašnieki neizsniedz kredītos savu personisko naudu, bet gan līdzekļus, kurus banka ir aizņēmusies no citiem. Ja Jānis saņem kredītu no bankas, tad ļoti iespējams, ka to daļēji ir finansējis viņa kaimiņš Pēteris, kuram šajā bankā ir depozīts. Izsniedzot Jānim kredītu, baņķieris riskē ar svešu naudu, un tāpēc visās attīstītajās valstīs bankām tiek noteikti dažādi ierobežojumi: cik, kam un kādā veidā šī aizlienētā nauda drīkst tikt laista tālāk apritē. Labus kredītus drošiem ņēmējiem var finansēt ar šo piesaistīto naudu, bet tiklīdz rodas šaubas, vai kredītu varēs atdot, bankas īpašniekiem jāsāk riskēt ar savu naudu — bankas paškapitālu — un jāveido rezerves, no kurām varēs atmaksāt noguldītājam Pēterim, ja no Jāņa nav iespējams atgūt aizdevumu. Ja šādas rezerves neveido, sliktākajā gadījumā var sanākt kā ar Banku Baltija, kura piesaistīja lielu naudu, izdāļāja to sliktos kredītos un līdz pēdējam izvairījās palielināt paškapitālu, lai segtu iespējamos zaudējumus. Pat baņķieri, kuriem nav apzināts mērķis apkrāpt savus noguldītājus, bez šādiem stingriem noteikumiem var iekulties lielās nepatikšanās (skat. krājaizdevsabiedrību krīzi ASV pirms divdesmit pieciem gadiem). Tātad, atliekot kredīta atmaksu Jānim, paliek mazāk naudas, ko aizdot jauniem kredītņēmējiem, teiksim, Lindai ar foršo biznesa ideju. Nākot pretim tiem, kuri jau ir paņēmuši kredītus, bankas darīs pāri citiem, kuri tagad vai nākotnē gribēs šo naudu aizņemties. Plašāk skatoties, ja bankas centīsies glābt pārāk daudz esošo kredītņēmēju, tās nevarēs sildīt ekonomiku ar jauniem banku kredītiem. Pavisam konkrēti: ja piepildīsies Komercbanku asociācijas pro­gnozes un līdz gada beigām par sliktajiem kredītiem būs jāveido rezerves 1,5 miljardu latu apmērā, līdz ar to būs arī noēsts gandrīz viss esošais Latvijas banku sistēmas kopējais paškapitāls, un aktuālais jautājums būs nevis kāpēc bankas neizsniedz kredītus, bet vai tās vispār spēs izdzīvot. Tik skarbu patiesību ir nepatīkami atzīt, tāpēc daži sniedzas pēc vēl kādiem maģiskiem naudas buramvārdiņiem. Varbūt šķietami bezizmēra mucā ar nosaukumu "budžets" mēs varam atrast papīriņu, uz kura rakstīts "valsts garantija". Ar to tad aizskrienam pie bankas, kura noteikti iedos kredītu, jo to taču garantē valsts. Turklāt valstij pašai tas, šķiet, neko nemaksā, jo nauda nāk no bankas seifiem. Ģeniāli! Radām latus no zila gaisa. Diemžēl par ļoti lielu naudu pirktajā mācību grāmatā Latvijas finanšu sistēma deviņdesmitajos gados arī par šo triku ir atrodama nodaļa, un tās nosaukums ir G24. Arī toreiz valsts garantēja kredītus visādiem jaukiem projektiem, un viens otrs šo G24 kredītu saņēmējs pat aizdoto naudu atdeva. Par pārējiem uzņēmāmies atbildību mēs, nodokļu maksātāji. Tāpēc, ja televīzijā kāds lielpilsētas dzīvokļa īpašnieks vai kāds piensaimnieks prasa valsts garantijas saviem kredītiem, katram skatītājam būtu sev jāprasa — vai es personīgi esmu gatavs uzņemties risku, ka viņš šo aizdevumu var neatdot? Valsts garantija nav nekas cits kā visu mūsu nodokļu maksātāju galvojums un gatavība segt garantiju saņēmēja potenciālos zaudējumus. Ja viņš ar visu valsts (mūsu) garantiju bankrotēs, paliks mazāk naudas skolām, policijai, slimnīcām. Un lai te nesāk stāstīt, ka nevajag "pretstatīt", teiksim, piensaimniekus un policistus vai skolotājus un ārstus. Tas ir kā dabas likums: valdība neko tev nevar iedot, ko tā pirms tam nav atņēmusi kādam citam. Visa politika ir viena vienīga dažādu interešu līdzsvarošana, meklējot veidu, kā visefektīvāk sadalīt to naudu, ko valsts no mums visiem ar nodokļiem ir atņēmusi. Vai tad valstij banku sektors ir jāatstāj pašplūsmā? Nē. Pareizi pārstrukturizējot kredītus, piesardzīgi pielietojot valsts garantijas un izmantojot SVF līdzekļus banku atbalstam, mēs varam daudz izdarīt, lai pārvarētu šo Latvijas tautsaimniecībai grūto laiku. Tomēr šos instrumentus drīkst izmantot tikai tad, ja apzināmies, ka tie nav kaut kādi brīnumlīdzekļi, kuri mūs jau rīt varētu izglābt no krīzes, un ka katram potenciālam ieguvumam nāk līdzi risks un iespējami zaudējumi. Burvju naudas laiks ir beidzies, tagad katra kapara monēta rūpīgi plaukstā jāizsver, jo par ilūzijām mēs vairs nevaram atļauties maksāt.