Pauls Raudseps: Nemiera osta

No Latvijas valsts un pašas Ventspils iedzīvotāju viedokļa tā nav nekāda prieka vēsts — mazāks apgrozījums nozīmē mazāk ienākumu, kuru mums jau tā trūkst. Tomēr ir vērts padomāt, kāpēc Ventspils ostas attīstība, kura deviņdesmitajos — labajos "trubas" gados — šķita tik neapstādināma, kopš naftas plūsmu pārcelšanos uz Primorsku ir sākusi buksēt. Kamēr ostas ienākumi bija lielā mērā atkarīgi no viena avota — pa cauruļvadu sūknētās naftas — ,viss gāja uz augšu. Bet, kad šis avots apsīka, bija jāmeklē citi ienākuma veidi, lai to aizstātu. Tas, izrādījās, nebija nemaz tik vienkārši no trubas atkarīgajiem. Turklāt, mazinoties ienākumiem, uzliesmoja slavenais kariņš starp pilsētas "saimnieku" Aivaru Lembergu un viņa bijušajiem biznesa partneriem, tagad "oponentiem" Oļegu Stepanovu un Olafu Berķi. Tas savukārt radīja problēmas arī citiem, kuri gribēja strādāt Ventspilī. Ar Lembergu saistītais uzņēmums LSF Holdings sāka juridisku cīkstēšanos ar kazahu graudu pārkraušanas termināli Ventspils Grain Terminal, kura padomē atrodas Stepanovs. Rodas iespaids, ka šo sadursmju dēļ stipri cieš arī a/s Kālija parkss, kura apgrozījums samazinājies par vairākiem miljoniem tonnu. Bet novembrī, kad Ventspilī taisījās uzsākt darbu Baltic Coal Terminal, kas potenciāli ļautu palielināt Latvijas ogļu tranzītu par 10 miljoniem tonnu gadā (trešo daļu no Ventspils kopējā apgrozījuma), Lemberga partijas kontrolētā pilsētas dome pēkšņi nolēma apstrīdēt Ventspils Reģionālās vides pārvaldes terminālim izsniegto atļauju nodarboties ar ogļu pārkraušanu, kuru pati dome agrāk bija pēc būtības akceptējusi. Šī vēršanās pret projektu, kurš radītu ostā daudz jaunu darbavietu, izraisīja Ventspilī nepieredzētu notikumu: 150 ostas darbinieku piedalījās protesta mītiņā pie pilsētas domes. Nav pārsteigums uzzināt, ka arī Baltic Coal Terminal īpašnieku struktūrā sapinķerējušās Lemberga ģimenes un "oponentu" biznesa intereses. Par nelaimi, ventspilnieku savstarpējo rēķinu kārtošana var negatīvi ietekmēt arī pārējās Latvijas izaugsmes iespējas. 92 miljonu latu vērtā termināļa darbības traucēšana izsauca Ārvalstu investoru padomes Latvijā protesta vēstuli Ministru prezidentam un ekonomikas ministram, bet a/s Baltic Coal Terminal valdes priekšsēdētājs Iļja Sokolovs atzīmēja, ka, pieļaujot šādu Ventspils domes patvarīgu rīcību, "Latvija dos signālu par to, ka valsts nevar garantēt ārzemju investīciju drošību, tranzīta kravu plūsmas apkalpošanu, jo jebkuru lielo projektu var apstrīdēt un aizvērt viena cilvēka untuma dēļ". Reti kurš šaubītos, ka šis "viens cilvēks" ir Lembergs. Kas tas par "saimnieku", kas risina savus personiskos strīdus uz pilsētas attīstības rēķina? Ventspils ostas nedienas norāda uz nepārvaramiem trūkumiem politekonomiskajā modelī, kurš tiek realizēts pilnā apjomā kaimiņvalstī Krievijā un kuru vēl aizvien ik pa brīdim kāds propagandē arī Latvijā. Doma vienkārša — tauta dara, kā tai liek, "saimnieks" gādā par kārtību un augošu dzīves līmeni. Taču šis modelis darbojas tikai tad, ja "saimniekam" ir lielā apjomā pieejami viegli kontrolējami resursi, ar kuriem pietiek, gan lai gādātu pašam par savu labklājību, gan lai nedaudz atmestu "pateicīgajai" tautai. Krievijā šie resursi ir nafta un gāze. Kamēr to cena bija augsta, Kremļa hozjaina Vladimira Putina vara bija nesatricināma. Tagad, kad naftas cena kritusies gandrīz par divām trešdaļām, režīms ļogās. Arī Ventspilij gāja labi, kamēr naftas cauruļvads uz Ventspils naftu ļāva iekasēt lielu naudu ar minimālu piepūli. Ir viegli saimniekot, kad nauda bezmaz vai pati birst kontā un svarīgākais ir nodrošināt politisku kontroli pār naudas pumpīti. Visu pēcneatkarības laiku naftas tranzīts caur Ventspili stabili pieauga, līdz 2001.gadā sasniedza 37,9 miljonus tonnu, tikai nedaudz atpaliekot no padomju laikā uzstādītā rekorda. Taču tad nāca Krievijas boikots, un kopš tam ostas apgrozījums ir svārstījies ap 29 miljoniem tonnu, dažus gadus to nedaudz pārsniedzot, citus atkal atkrītot atpakaļ. "Saimnieks" vairs nespēj izpildīt solījumu — pret paklausību nodrošināt izaugsmi. Tieši otrādi, viņš sāk šai izaugsmei traucēt. Tā tas notiek ar visiem šādiem "saimniekiem". Salīdzinājumam — Rīgas osta, kura tikai 1997.gadā spēja pārsniegt 10 miljonus tonnas, divpadsmit gados ir četrkāršojusi savu apgrozījumu un laikā no 1998.gada nevienu reizi nav piedzīvojusi apgrozījuma samazinājumu. Protams, Rīgas brīvostai var veltīt daudz kritisku vārdu — par tās attieksmi pret dabu, pret atklātību un pret labas pārvaldības principiem. Rīgas ostas sakarā bieži vien var rasties jautājums — kas kam cik tur maksā un par ko? Tomēr Rīga ir pierādījusi, ka tā spēj attīstīties konkurences apstākļos. Ventspili no Rīgas neatšķir galvaspilsētā strādājošo morālās īpašības, bet gan lielpilsētas mērogi un daudzveidība. Rīgā ir pārāk daudz dažādu interešu un ienākumu avotu, lai pilsētu kontrolētu viens "saimnieks", un nemitīgā sacensība nodrošina attīstību. Mēs visi tikai priecātos, ja Ventspils osta atgrieztos uz izaugsmes ceļa, tādējādi radīdama jaunas darbavietas un ienākumus. Bet tas nebūs iespējams, kamēr Ventspilī notiekošais būs atkarīgs no viena "saimnieka", lai kas viņš arī būtu.