Šodien tiks oficiāli publiskots Valsts Kontroles
(VK) atzinums par 2008.gada budžeta pārskatu, kurā nozīmīgu daļu aizņem
Parex bankas pārņemšanas darījuma izvērtējums. Lai gan ir iespējams, ka
šodien publiskotais variants varētu nedaudz atšķirties no versijām,
kuras nonākušas žurnālistu rīcībā, tieši ziņojuma nopludinātie
eksemplāri jau ir paspējuši saviļņot politisko vidi un daudzu prātos
nostiprināt iespaidu, ka Parex pārņemšana ir nesusi valstij tikai
vienlaidus zaudējumus. Tāpēc ir pamats jau tagad pēc pieejamajiem
tekstiem spriest gan par ziņojuma apgalvojumiem, gan par tā kvalitāti
kopumā.
Valsts kontroliere Inguna Sudraba bieži pārmet Latvijas valdībai
"mehānisku" pieeju, "matemātiski" griežot budžeta izdevumus bez
skaidras izpratnes par kopsakarībām un plašākas vīzijas. Tāpēc jo
vairāk pārsteidz, ka atzinums par Parex pārņemšanu pieiet sarežģītam
politiskam un ekonomiskam jautājumam ar šauru, grāmatvedisku skatienu,
nemaz necenšoties ne saprast, kādas būtu alternatīvas Ministru
kabineta, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un Latvijas
Bankas (LB) pieņemtajiem lēmumiem, ne salīdzināt dažādo iespējamo
lēmumu ieguvumus un zaudējumus. Ziņojumā teikts, ka "valsts atbalsta
sniegšana Parex bankai ir būtiski ietekmējusi valsts budžeta izpildi,
ekonomisko stāvokli valstī un Latvijas Republikas iedzīvotāju dzīves
līmeni", bet šim visaptverošajam apgalvojumam seko tikai īss pārskats
par valsts ņemto starptautisko aizdevumu un Parex bankā ieguldītās
naudas apjomiem. VK skrupulozi uzskaita visus izdevumus, kuri valstij
radušies saistībā ar šo darījumu (piemēram, Valsts kases komandējumi —
Ls 1864), taču nevienā vietā netiek analizēti zaudējumi valstij kopumā,
kuri būtu radušies, ja Latvijas valdība pagājušā gada novembrī nebūtu
rīkojusies, lai glābtu Latvijas otro lielāko banku.
Otrdien raidījumā 100.pants LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs lika pretī
savus aprēķinus: Parex bankas slēgšana valstij būtu izmaksājusi trīs
miljardus latu. Jau iepriekš bija zināms, ka 660 miljonu būtu bijis
jāizmaksā no valsts budžeta Parex noguldītājiem teju uzreiz, valstij un
pašvaldībām bankā bija vairāk nekā 140 miljonu, tāpēc minimālais
zaudējums būtu ap 800 miljoniem. Rimšēvičs papildus argumentē, ka
sekojošais finanšu sistēmas satricinājums varētu nogremdēt vēl četras
vai piecas vietējās bankas, kuru noguldītājiem būtu jāizmaksā vēl 700
miljonu. Tam jāpieskaita šajās bankās valsts un pašvaldību glabātie
miljoni, kā arī paātrinātā tautsaimniecības lejupslīde un tam
sekojošais kritums nodokļu ienākumos.
Droši vien par šiem skaitļiem varētu diskutēt, taču pat šāda līmeņa
zaudējumu/ieguvumu analīze VK ziņojumā nav atrodama. Tā vietā parādās
aizrādījums, ka, pirms bankā tika ielikti depozīti, ar kuriem valdība
centās glābt ne tikai tās maksātspēju, bet arī valsts finanšu sistēmu
kopumā, nav veikta aptauja, lai pārliecinātos, vai Valsts kase nevarētu
no šo depozītu procentiem nopelnīt nedaudz vairāk kādā citā bankā.
Tāpēc VK ziņojums nedod pamatu nopietnam, visaptverošam vērtējumam, vai
Parex pārņemšana bija izdevīga valstij, proti, sabiedrībai un
tautsaimniecībai kopumā. Savukārt par iespējamiem zaudējumiem budžetam
varēs spriest brīdī, kad valstij piederošās Parex akcijas būs pārdotas
kādam privātam investoram. Ja bankā noguldīto naudu valsts saņems
atpakaļ, par zaudējumiem budžetam vispār nebūs iemesla runāt. Līdz tam
brīdim ir vērts paturēt prātā, ka no valsts puses Parex noguldītie
nedaudz vairāk kā 800 miljoni latu, kurus patlaban tomēr ir izredzes
atgūt, ir gandrīz identiski ar summu, kuru valsts būtu neizbēgami un
neatgriezeniski zaudējusi, pieļaujot Parex bankrotu.
VK kompetencei atbilstošāki ir jautājumi par bankas pārņemšanas procesa
atbilstību dažādiem normatīvajiem aktiem. Te noteikti ir pamats
detalizētai dažādu tehnisko nianšu izsekošanai, un liela daļa VK
ziņojuma ir veltīta šādai izpētei. Taču vislielāko rezonansi ir guvis
žurnālistiem pieejamajā versijā ierakstītais vērtējums, ka "Valsts ir
sniegusi būtisku atbalstu Akcionāriem", ļaujot bijušajiem īpašniekiem
Karginam un Krasovickim saglabāt miljoniem vērtus noguldījumus un
iespēju pelnīt no tiem procentus.
Jautājums par bijušo īpašnieku depozītiem ir neizbēgami un pilnīgi
saprotami strīdīgs, un cilvēkiem, kuri veda sarunas ar Karginu un
Krasovicki, būtu jānāk klajā ar saviem skaidrojumiem par Parex
pārņemšanas līguma nosacījumiem. Tomēr ir arī jāatzīst, ka valsts
faktiski Parex varēja glābt no bankrota tikai ar esošo īpašnieku
piekrišanu, jo likuma par banku nacionalizāciju tajā laikā nebija. Lai
saprastu, cik izdevīgi vai neizdevīgi ir noteikumi, par kuriem valdība
vienojās ar Karginu un Krasovicki, būtu jāredz gan attiecīgais līgums,
gan jāzina, cik abi faktiski saņem no saviem depozītiem, jo pat VK
zemsvītras piezīmē atzīst, ka tā šo summu ir tikai izsecinājusi no
citiem datiem, turklāt pagājušā gada 4.decembrī šīs likmes esot tikušas
samazinātas.
Vai ir notikušas kādas citas, neleģitīmas vai pretlikumīgas naudas
noplūdes no Parex pārņemšanas laikā? VK ziņojums, kurā aprēķinātās no
bankas rudenī izņemtās naudas summas nozīmīgi un bez paskaidrojumiem
atšķiras no FKTK jau pavasarī nosauktajiem skaitļiem, uz šo jautājumu
neatbild un nemaz to nevar izdarīt, jo, kā VK pati atzīst, tai nav
pieejama informācija par Parex klientiem un to darījumiem. Ja
pārņemšanas procesā ir notikušas nelikumības (un neviens nevar likt
galvu ķīlā, ka nav notikušas), tad jācer, ka patlaban pārbaudi veicošā
prokuratūra tās atklās.
Pauls Raudseps: Rēķinveži
Valsts kontrole neanalizē zaudējumus valstij kopumā, ja _Parex _netiktu glābts
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.