Pauls Raudseps: SVF nav G24

Skatoties, kā uz Slaktera vaļsirdības lēkmi reaģēja publiskajā telpā, valdības nervozitāte ir saprotama. Deviņdesmito gadu sākumā izšķērdētie G24 kredīti ir atstājuši smagas nogulsnes sabiedrības zemapziņā: Latvijas tautai ārvalstu kredītu notrallināšana ir politekonomijas pamatpostulāts. Kurš prātīgs cilvēks gribētu dot šīs koalīcijas politiķiem vēl dažus miljardus, kurus tērēs viņi, bet atmaksāsim mēs? Ir tikai viena problēma ar šo saprotamo emocionālo reakciju — tā neatbilst mūsu situācijai. Daudz vairāk par trim miljardiem Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi jau ir aizņēmušies — no zviedru bankām, no ārvalstu noguldītājiem, no sindicēto kredītu izsniedzējiem — un ar tiem pirkuši dzīvokļus, mājas, mašīnas, ražošanas iekārtas. Latvijas Bankas statistika rāda, ka piecu gadu laikā — no 2003.gada vidus, pirms sākās lielais kreditēšanas bums, līdz 2008.gada vidum, kas ir pēdējais periods, par kuru ir pieejami dati, valsts bruto ārējais parāds ir pieaudzis četrarpus reizes, no 4,5 miljardiem līdz 20 miljardiem latu. Valdības tiešā atbildība par šo pieaugumu ir minimāla, jo tās ārējais parāds šā perioda sākumā bija 459 miljoni jeb apmēram 10% no kopējās summas, bet beigās 981 miljons — 5% no kopējās summas, tātad proporcionāli uz pusi mazāk. Iedzīvotāju un uzņēmumu ņemto kredītu dēļ valsts kopējais ārējais parāds par trešo daļu pārsniedz Latvijas iekšzemes kopproduktu. Vārdu sakot, esam aizņēmušies tik daudz, ka visai Latvijai būtu jāstrādā sešpadsmit mēnešus par pliku velti, lai segtu šīs saistības. Turklāt šis parāds turpinās augt, jo aizdevumi nav radījuši proporcionālu eksporta pieaugumu un mēs vēl aizvien pērkam no ārvalstīm daudz vairāk, nekā pārdodam. Šo starpību var segt, tikai uzņemoties papildu saistības pret ārvalstu aizdevējiem vai ieguldītājiem. Pat ja pasauli nebūtu skārusi finanšu krīze, šī milzīgā nelīdzsvarotība radītu lielas briesmas Latvijas tautsaimniecībai, un Kalvīša trekno gadu koalīcijai ir jāuzņemas atbildība par to, ka necentās jau laikus ierobežot šo trako kredītņemšanu. Tagad, kad kredītu tirgi ir sasaluši un aizdevumi ar pat mērenu riska pakāpi vai nu vispār netiek izsniegti, vai arī tiek doti par vājprātīgiem kredītprocentiem, Latvija ir nonākusi ļoti riskantā situācijā: kas notiks, ja aizdevēji sāks prasīt naudu atpakaļ, bet neviens vairs nebūs gatavs aizdot? Neatprasīs jau visus divdesmit miljardus, bet, pat ja aizplūstu, teiksim, puse no 3,6 miljardiem, kurus ārvalstu rezidenti noguldījuši Latvijas bankās, trieciens būtu ļoti smags. (Padziļinātu analīzi par Latvijas neapskaužamo aizdevumu un investīciju bilanci var iegūt, izlasot Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Andra Strazda blogu "Vai gaidīsim, kamēr beigsies nauda?" www.diena.lv/lat/business/blog/andris_strazds) Tieši šādu kritisku situāciju risināšanai ir radīts SVF — lai "sniegtu aizdevumus valstīm, kurām ir problēmas ar savu starptautisko maksājumu segšanu un kuras nevar citur atrast pietiekamu finansējumu par pieņemamu cenu", kā rakstīts organizācijas mājaslapā. Pēc būtības SVF nauda nav jauns aizdevums — tā ir pārkreditēšanās, lai visa valsts varētu tikt galā ar maksājumiem, kurus tā citādi nespētu nosegt. Spriežot pēc citu SVF palīdzības programmu pieredzes, šī nauda netiktu izmantota pēc Latvijas valdības ieskatiem, bet Valūtas fonda pārraudzībā, lai nodrošinātu valsts finanšu sistēmu pret pēkšņiem naudas atplūdiem. Aizdevumi nebūtu dārgi.. Valūtas fonds par savu naudu varētu prasīt nedaudz vairāk, kā patlaban maksā lielo rietumvalstu desmitgadīgās obligācijas, t.i., ap 3 — 4% gadā. Brīvā tirgū Latvijai būtu jāmaksā vismaz 9 — 10%, ja kāds vispār būtu gatavs mums aizdot naudu. Turklāt nav teikts, ka Latvijai faktiski būs jāizmanto visa SVF atvēlētā nauda. Pēdējo nedēļu laikā noslēgtās vienošanās starp SVF un citām grūtībās nonākušām valstīm paredz, ka apmēram divas trešdaļas naudas tiek piešķirta kā kredītlīnija, kuru Valūtas fonds izsniedz tikai vajadzības gadījumā. Šāda vienošanās noteikti nomierinātu jau esošos Latvijas kreditorus. Ne velti trešdien JPMorgan Chase & Co analītiķis Jarkins Džebedži uzsvēra, ka SVF piesaistīšana vairo uzticību Latvijas spējai saglabāt finanšu sistēmas stabilitāti: "Mēs uzskatām, ka valdības lēmums piesaistīt palīdzību no malas ir savlaicīga rīcība valūtas piesaistes [pie eiro] glābšanai. Mēs turpinām uzskatīt, ka Latvija cietīs no globālās kredītkrīzes un ka 2009.gadā IK varētu samazināties par 3,5%, bet mēs pieņemam, ka saglabāsies [lata] nodrošinājums ar ārvalstu valūtas rezervēm un līdz ar to valūtas piesaiste [pie eiro]. Mūsu pārliecība ir nostiprinājusies, redzot starptautisko atbalstu Latvijas tautsaimniecībai." Protams, arī SVF grib savu naudu dabūt atpakaļ, tikai augstu procentlikmju vietā tā prasa reālu "biznesa plānu", kas nodrošina, ka valsts atbildīgi rīkojas ar to naudu, kura ir tās rīcībā, un neaizņemas vairāk, kā tā spēj atdot. Pēc trekno gadu skurbuļa šāda auksta duša daudziem (ne tikai politiķiem) nebūs patīkama. Būs galvassāpes, un dažs labs centīsies apgalvot, ka jādodas nevis uz Valūtas fondu, bet gan uz kādu točku, lai salāpītos. Par nelaimi, mūs jau visur pazīst un uz krīta vairs nepārdos. Būs vien jāsakož zobi un tas nelabums jāpārcieš.