Pavisam cits viedoklis par enerģētikas attīstību

Latvijā lielākais vēja parks - Grobiņas vēja elektrostacija pieder privātai personai. Atbilstoši valdības noteikumiem Latvenergo jāiepērk visa šī vēja parka saražotā elektroenerģija par divkāršu tarifu neatkarīgi no citiem apstākļiem. Tai pašā laikā lielākās hidroelektrostacijas pagaidām pieder valstij un darbojas pēc Latvenergo komandas, atbilstoši valstij visizdevīgākajam režīmam katrā momentā. Pavasara plūdu laikā, strādājot ar pilnu jaudu, tās saražo vairāk vislētākās elektroenerģijas nekā Latvija spēj patērēt. Labi, ja izdodas pārpalikumu pārdot kaimiņiem, kaut vai par neizdevīgu cenu. Tajā pašā laikā, ja uzpūš vējš, Latvenergo jāiepērk dārgā elektroenerģija no privātās vēja elektrostacijas un jāsamazina vislētākās elektroenerģijas izstrāde valsts hidroelektrostacijās, laižot ūdeni pār aizsprostu bez izmantošanas. Par valsts interešu ievērošanu, šķiet, šeit nevar būt runas.

Ar šo piemēru gribēju pamatot domu, ka Latvijā visām lielākajām elektrostacijām jābūt viena saimnieka rokās, kurš būtu tiesisks noteikt, kad kurai elektrostacijai strādāt, lai panāktu valstij izdevīgāko rezultātu. Kāpēc runājam tikai par to, ko būvēt, bet ne par to, kam piederēs šīs stacijas. Jūtu atbildīgo ekonomistu smīnu: - protams runa var būt tikai par privāto iniciatīvu. Un elektrostaciju savstarpējas darbības regulēšanai ir izstrādāta sarežģīta norēķinu sistēma. Tikai man gan nav izdevies satikt gandrīz nevienu speciālistu, kurš ticētu, ka šī norēķinu sistēma garantēs elektrostaciju darbu atbilstoši valsts ekonomiskām interesēm.

Piekrītu, ka Latvijā varētu tikt konkursa kārtībā būvētā privāta cietā kurināmā elektrostacija, paredzot tās darbu bāzes režīmā ar konstantu jaudu. Bet tādā gadījumā jābūvē arī valstij piederoša gāzes koģenerācijas stacija, kā regulējošs rezerves avots elektriskās un siltuma jaudas deficīta gadījumiem. Kā variants varētu tikt izskatīts jautājums par šādas valstij piederošas elektrostacijas 25% akciju pārdošanu gāzes piegādātājam, tādējādi nezaudējot kontroli par stacijas darbu. Ar šo būtu arī novērstas pamatotās bažas par atkarību no gāzes piegādātāja, gāzes elektrostacijas celtniecības gadījumā.

Kā mīļu jājamzirdziņu, kas visas problēmas atrisinās, daudzi uzskata mazās (katlu māju) koģenerācijas stacijas. Es gan ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka valstij tās, piegādājot nepamatoti dārgu elektroenerģiju, nekādu labumu nav devušas. Pirmkārt, šīs stacijas nav būvētas, pamatojoties uz ekonomisko lietderību, bet gan tikai īpašnieka peļņas gūšanai (elektriskās jaudas neatbilstība nepieciešamajai siltuma jaudai). Pavisam smieklīgs šķiet apgalvojums, ka šīs mazās koģenerācijas stacijas lieliski varēšot kompensēt vēja elektrostaciju jaudu bezvēja gadījumos. Laikam domāts, ka tās turpmāk ievēros Dieva norādījumus, kad un kā strādāt.