Pēdējais tibetietis

Ķīnieši ir atbildīgi par daudz ko, taču Tibetas liktenis nav tikai puskoloniālās apspiestības jautājums vien. Bieži aizmirst, ka daudzi tibetieši, jo īpaši izglītotie cilvēki lielajās pilsētās, XX gadsimta vidū tik ļoti vēlējās modernizēt savu sabiedrību, ka uzskatīja Ķīnas komunistus par sabiedrotajiem cīņā pret svēto mūku un dzimtmuižnieku kundzību. Piecdesmito gadu sākumā gados jauno dalailamu pašu ietekmēja Ķīnas reformas, un viņš rakstīja priekšsēdētāju Mao slavinošus dzejoļus. Diemžēl Tibetas sabiedrības un kultūras reformēšanas vietā Ķīnas komunisti beigu beigās to sagrāva. Reliģija tika sagrauta oficiālā marksistiskā ateisma vārdā. Klosteri un tempļi kultūras revolūcijas laikā tika izpostīti (bieži vien ar tibetiešu sarkano gvardu palīdzību). Nomadus piespieda dzīvot neglītās betona apmetnēs. Tibetiešu māksla tika pārvērta par oficiāli veicinātās "minoritāšu kultūras" simbolu. Dalailama un viņa tuvākie līdzgaitnieki bija spiesti bēgt uz Indiju. Nekas no tā nebija īpaši Tibetai raksturīgs izņēmums. Tradīciju graušana un kultūras piespiedu disciplinēšana notika visā Ķīnā. Dažos aspektos izturēšanās pret tibetiešiem nebija tik nežēlīga kā pret ķīniešu vairākumu. Izaicinājums tibetiešu unikalitātei nebija tipisks tikai komunistiem vien. Ģenerālis Čans Kaiši 1946.gadā paziņoja, ka tibetieši ir ķīnieši un viņš, protams, nebūtu piešķīris tiem neatkarību, ja viņa nacionālisti būtu uzvarējuši pilsoņu karā. Tibetiešu budisms tika smagi iedragāts, taču arī Ķīnas komunisms ar grūtībām pārdzīvoja XX gadsimta postījumus. Tomēr kapitālistiskā attīstība ir bijusi vēl postošāka tibetiešu tradīcijām. Tāpat kā daudzas mūsdienu imperiālistiskās lielvaras, Ķīna pretendē uz savas politikas leģitimitāti, norādot uz tās materiālajiem labumiem. Pēc gadu desmitiem, kuros Tibeta tika postīta un atstāta novārtā, tā guvusi labumu no milzīgajām ķīniešu naudas summām un enerģijas, kas tika veltīta šīs zemes modernizēšanai. Tibetieši nevar sūdzēties, ka viņi būtu aizmirsti, Ķīnai pārtopot no trešās pasaules vraka par superstimulētas attīstības brīnumu. Taču cena, ko Tibeta maksāja, bija augstāka nekā citur. Reģionālā identitāte, kultūras dažādība un tradicionālā māksla un paražas ir apglabātas zem betona, tērauda un stikla visā Ķīnā. Visi ķīnieši smok vienā un tajā pašā piesārņotajā gaisā. Taču etniskie ķīnieši vismaz var justies lepni par savas nacionālās bagātības atgūšanu. Viņi var gozēties Ķīnas varas un materiālās bagātības atdzimšanas saulītē. Turpretim tibetiešiem šī sajūta ir pieejama tikai tad, ja viņi ir kļuvuši par pilntiesīgiem ķīniešiem. Ja tā nav, viņi var vienīgi apraudāt savas identitātes zaudēšanu. Ķīnieši ir eksportējuši uz Tibetu savu modernās attīstības versiju ne tikai arhitektūrā un infrastruktūrā, bet arī cilvēkus, kuri viļņveidīgi pārpludināja reģionu: biznesmeņi no Sičuaņas, prostitūtas no Hunaņas, tehnokrāti no Pekinas, partijas funkcionāri no Šanhajas un veikalnieki no Juņnaņas. Lasas iedzīvotāju vairākums tagad vairs nav tibetieši. Lauku apvidu iedzīvotāju vairākums ir tibetieši, taču viņu dzīvesveids nepārdzīvos ķīniešu modernizāciju, tāpat kā apašu dzīvesveids ASV. Tā kā Tibetas skolās un universitātēs mācības notiek ķīniešu valodā, ikvienam, kurš grib būt kaut kas vairāk par nabadzīgu zemnieku, ubagu vai greznumnieciņu pārdevēju, jāpakļaujas ķīniešu normām, proti, jākļūst par ķīnieti. Pat Tibetas intelektuāļiem, kuri vēlas apgūt paši savu klasisko literatūru, tas jādara no tulkojumiem ķīniešu valodā. Tikmēr ķīnieši un citi ārvalstu tūristi pārģērbjas tradicionālajos tibetiešu tērpos, lai nofotografētos par piemiņu pie vecās Dalailamas pils. Reliģija tagad tiek paciesta gan Tibetā, gan citur Ķīnā, taču ar stingri kontrolētiem noteikumiem. Klosterus un tempļus izmanto par tūrisma objektiem, tikmēr valdības aģenti gādā, lai mūki uzvestos pienācīgi. Kā mēs zinām no nesenajiem notikumiem, viņiem vēl nav pilnībā izdevies gūt panākumus - aizvainojums tibetiešos ir pārāk dziļš. Pēdējās dažās nedēļās šis aizvainojums plūda pāri malām, vispirms klosteros, tad uz ielām, un bija vērsts pret ķīniešu imi­grantiem, kuri ir gan straujās modernizācijas aģenti, gan galvenie ieguvēji no tās. Dalailama atkārtoti teicis, ka viņš necenšas panākt neatkarību. Un Ķīnas valdība, nav šaubu, aplami vaino viņu vardarbībā. Taču, kamēr Tibeta paliek Ķīnas sastāvā, ir grūti iedomāties, kā tās atšķirīgā kultūras identitāte var izdzīvot. Pret Tibetu raidītie cilvēku un materiālie spēki ir milzīgi. Tibetiešu ir pārāk maz, un ķīniešu ir pārāk daudz. Tomēr ārpus Tibetas stāsts ir cits. Ja ķīnieši ir atbildīgi par vecā dzīvesveida iznīcināšanu Tibetā, viņi netīši varētu būt atbildīgi par tā uzturēšanu pie dzīvības ārpusē. Piespiežot dalailamu doties trimdā, viņi nodrošinājuši tibetiešu diasporas sabiedrības izveidošanos, kura varētu izdzīvot tradicionālākā formā, nekā tas būtu noticis pat neatkarīgā Tibetā. Diasporas kultūras dzīvo no sapņiem par atgriešanos. Tradīcijas tiek cītīgi sargātas kā vērtīgs dzimtas īpašums un nodotas tālāk, kamēr pastāv šie sapņi. Un kurš teiks, ka šie sapņi nekad nepiepildīsies? Ebrejiem izdevās stingri turēties pie savējiem gandrīz 2000 gadu.4 *Īens Buruma ir cilvēktiesību profesors Barda koledžā. Viņa jaunākā grāmata ir Slepkavība Amsterdamā: Teo van Goga noga- lināšana un iecietības robežas (Murder in Amsterdam: The Killing of Theo van Gogh and the Limits of Tolerance). Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate