Pie vārtiem barbari vai ģēniji?

Pagājušajos četros gados par strādniekiem Lielbritānijā kļuvuši vairāk nekā 800 000 austrumeiropiešu, lielākoties no Polijas. Pēdējos divos gados vien emigrējuši 1,5 miljoni poļu, un kopš Polijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā kopumā to darījuši vairāk nekā divi miljoni. Mazākā apmērā ievērības cienīga ir arī ukraiņu migrācija uz Čehiju, bulgāru - uz Turciju un Lielbritānijas pilsoņu - uz Spāniju. Tā kā Vācija joprojām ierobežo "atkarīgo" strādnieku imigrāciju no Eiropas Savienības austrumu dalībvalstīm, vairākums imigrantu no tām ierodas kā pašnodarbināti vai ekonomiski neaktīvi cilvēki. Minhenē pirmajos divos gados pēc pirmā paplašināšanas viļņa austrumu virzienā 2004. un 2005.gadā pašnodarbināto flīzētāju skaits palielinājās no 119 līdz 970. Taču, neraugoties uz ierobežojumiem, līdz 2005.gadam Vācija bija absorbējusi 37% no visiem migrantiem no Austrumeiropas, kuri ieradās šeit pirms un pēc ES paplašināšanās austrumu virzienā, turpretim Itālija bija absorbējusi 22 procentus, Grieķija - 11 procentus, Šveice - astoņus procentus un Lielbritānija - tikai tris procentus. Tajā pašā gadā 13 procentu Vācijā dzīvojošo cilvēku bija dzimuši ārvalstīs, kas ir vairāk nekā Lielbritānijā (10%), Francijā (7%), Spānijā (5%) vai Itālijā (3%). Pēdējo divu gadu imigrācijas viļņi uz Lielbritāniju, Spāniju un Itāliju būs ievērojami mainījuši šos skaitļus, taču informācija, kas nepieciešama šīs statistikas precizēšanai, vēl nav pieejama. Mūsu dienās cilvēki pārvietojas ātrāk, nekā statistikas biroji spēj viņus saskaitīt. Pirms Eiropas Savienības paplašināšanas austrumu virzienā daudzi pētījumi prognozēja iespējamos migrācijas viļņus. Prognozētās proporcijas, kādās bija sagaidāma austrumeiropiešu pārvietošanās uz rietumiem piecpadsmit gados, bija robežās no 2,5% līdz 6%. Ņemot vērā, ka tikai četros gados vien tagad ir emigrējuši aptuveni 5% Polijas iedzīvotāju, neraugoties uz svarīgu mērķvalstu noteiktajiem ierobežojumiem, šīs aplēses bija pārāk piesardzīgas. Pirms paplašināšanas bija politiski nekorekti apspriest iespējamos migrācijas viļņus uz Rietumiem, jo ES politiķi uzskatīja to par šķērsli paplašināšanas procesam. Tagad, kad paplašināšana ir notikusi, objektīvi spriest par migrāciju ir vieglāk. Šī imigrācija nav barbaru iebrukums, kā itāļi dēvē tautu staigāšanu, kaut gan apmēri ir salīdzināmi. Migrantiem pārvietojoties starp tirgiem ar labi definētām īpašumtiesībām, imigrācija principā ir labvēlīga gan imigrantiem, gan mērķvalstij. Imigrants saņem lielāku algu nekā mājās, un mērķvalsts iegūst lētu darbaspēku, kas rada lielāku vērtību, nekā pats izmaksā. Taču praksē imigrācija bieži vien nav tik izdevīga, cik tā varētu būt, jo mērķvalstī ir neelastīga darba samaksas struktūra, kas neļauj radīt imigrantu nodarbināšanai nepieciešamās papildu darbavietas. Piemēram, ja mērķvalsts garantē minimālo algu un ienākumu kompensāciju vietējiem bezdarbniekiem, imigranti vienkārši piespiež vietējos iedzīvotājus pāriet valsts apgādībā. Šo problēmu rada nevis imigrācija kā tāda, bet gan slikti plānotās vietējās sociālās un darbaspēka tirgus institūcijas. Lai būtu droši, uzņemošās valstis bieži vien mēģina ierobežot imigrāciju ar kvalificētiem strādniekiem, jo viņi iekļaujas tajos darbaspēka tirgus segmentos, kuros pietiekama algu lejupslīdošā elastība nodrošina imigrantiem papildu darbavietas. Taču valstīm līdz šim ir bijuši dažādi panākumi kvalificēto imigrantu piesaistīšanā. Visveiksmīgākās šajā ziņā bijušas anglosakšu valstis (Kanāda, Īrija, Austrālija, ASV un Lielbritānija - minētajā secībā), kā arī Dānija un Norvēģija. Vairāk nekā trešdaļai imigrantu uz šīm valstīm ir augstākā izglītība, bet Kanādā un Īrijā - 45%. Neveiksmīgākās valstīs - Itālijā, Austrijā, Vācijā, Francijā, Portugālē un Nīderlandē - imigranti ar augstāko izglītību veido mazāk nekā vienu ceturtdaļu. Itālijā šī daļa ir tikai 11% jeb viszemākā pieejamajā statistikā. Smadzeņu aizplūde uz anglosakšu valstīm, it īpaši Amerikas Savienotajām Valstīm, ir pārsteidzoša. ASV vadošo universitāšu pēdējie kursi ir pārpildīti ar ārvalstu studentiem, un 27% pašlaik ASV praktizējošo ārstu nāk no ārvalstīm. Amerikas pēckara izaugsmi un dinamismu devuši lielākoties kvalificētie imigranti. Pirms un pēc Otrā pasaules kara daudzi kvalificētie cilvēki ieradās no Eiropas, it īpaši no Vācijas; pēdējās desmitgadēs dominē imigranti no Āzijas, un pirmajās vietās izvirzījušās Indija, Pakistāna un Filipīnas. Mūsdienās smadzeņu aizplūde vērojama ne tikai no topošajām un jaunattīstības valstīm uz bagātākajām valstīm, bet arī no Eiropas uz ASV. Lielākajā daļā pētniecības disciplīnu Eiropā dzimušās "superzvaigznes" labprātāk strādā un pasniedz ASV, nevis Eiropā, un, kā liecina Žila Senpola pētījums, tieši "superzvaigznes" ir tās, kuras ģenerē valstij izaugsmi un pārticību. Protams, cilvēki ar pieklājīgu augstāko izglītību arī ir svarīgi valsts ekonomikai, un šajā ziņā dažas Eiropas valstis cieš pamatīgus zaudējumus. Ārvalstīs dzīvo tikai 3% spāņu un 4% franču ar augstāko izglītību, turpretim itāļu tajās ir 7% un vāciešu - 9%. Pārsteidzoši, ka šajā kategorijā vadošās valstis ir Īrija un Lielbritānija ar attiecīgi 34% un 17%. Tas varētu atspoguļot augsto savstarpējās apmaiņas pakāpi abos virzienos anglosakšu valstu starpā vai arī kompensējošo migrāciju, kurā kvalificētie cilvēki ierodas no citurienes, bet vietējie kvalificētie darbinieki emigrē uz citām anglosakšu valstīm. Eiropas ainava šajā gadsimtā mainīsies tikpat strauji kā tautu staigāšanas laikā. Vēsturei būs daudz ko stāstīt par to, ko tas īstenībā nozīmēja kontinentam. Tomēr pašlaik paviršs vērotājs joprojām ir bez atbalsta punkta. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate