Jānis Brizga, vides jautājumu speciālists
SC saka, ka tikai kreisās sociāldemokrātiskās vērtības palīdzēs atjaunot cilvēka cienīgu labklājības līmeni un sola labot kļūdas, mainīt pašvaldības dzīvi un iekārtu uz sociāli orientētu. Taču piemirsuši, ka sociāldemokrātiskās vērtības Rīgā nav nekas jauns, socdemi te vienmēr bijuši spēcīgi. Izteikti sociāla programma, kuras noslēgumā arī pāris vārdi par infrastruktūru un Rīgu kā Ziemeļeiropas metropoli. Ja pilsētas budžetā būs nauda un SC tērēs, rīdziniekiem būs laba sociālā palīdzība. Taču par budžetu tikai vispārīgas frāzes — to pildīšot labas idejas un jaunas darba vietas. Es to sauktu par sapņošanu.
Viesturs Celmiņš, pilsētsociologs
Kas tas ir šogad? Korupcija visiem vienādota un aizstāta ar «birokrātiju»? Visa vaina ierēdņos. Paši ieceļas, ieplāno un izšķērdē. Vai tad «atbildībai» par līdzšinējo sasaukumu nav jābūt? Programma, kā pēc kreiso teorijas grāmatas, vērsta uz sociālo aizsardzību. Tā patlaban atradīs dzirdīgas ausis. Rīgas iedzīvotāju etniskais sastāvs un inteliģentais sentiments nodrošinās arī pārstāvniecību. Nila Ušakova uzsaukumā par «labklājības sabiedrību» gan nav manāma «atbildība». Tā ir ilūzija, ka mēra kandidāts jebkādi spēs «saskaņot» dotos solījumus ar 2009. gada budžeta iespējām.
Ivars Ījabs, politologs
SC izdodas piedāvāt sevi rīdziniekiem kā alternatīvu līdzšinējai varai — neskatoties uz to, ka laba tiesa kandidātu Rīgas domē jau ir labi pašeftējušies. Atbilstoši laika garam, SC galveno uzmanību pievērš sociāliem, ne etniskiem jautājumiem, un runā par «kreisi sociāldemokrātiskiem» ideāliem (nez, kāda izvērsīsies sadarbība ar neoliberāli orientēto Šleseru, kurš šiem ideāliem klaji uzšķauda?). Ušakovs ir perspektīvs cilvēks. Vai viņš patiesi grib būt par Rīgas mēru — tas ir cits jautājums. Šis kopumā būtu tīri labs piedāvājums, ja vien apvienības pozīcija būtiskos jautājumos ikreiz nesakristu ar oficiālās Krievijas pozīciju — tīri nejauši, protams.
Baiba Strautmane, žurnāliste
Krievu auditorijas simpātijas ir saprotamas — neviens cits no viņējiem nekad nav bijis tuvāk varai. Pārējiem — Ušakova un Dolgopolova pieklājīgā valsts valodas prasme nav nekas vairāk kā apēstās vecmāmiņas sega, zem kura paslēpt vilka rumpi, gaidot Sarkangalvīti ar visiem pīrādziņiem. Saraksta popularitāte nekrievvalodīgo vidū šķiet iracionāla, jo programma ir tāda pati kā visiem citiem.