Ja nav vienotas komandas, nav arī skaidras un vienotas politikas
Pērnā gada 3.novembrī, televīzijā ieraudzījis ļaužu tūkstošus, kas pulcējušies uz tautas sapulci Doma laukumā, Valsts prezidents Valdis Zatlers nolēmis turp doties. Viņš zvanījis preses sekretārei Intai Lasei, un abi vienojušies par prezidenta uzstāšanos sapulcē. Tā ir viena versija par šo lietussargu revolūcijas epizodi. Cituprāt, I.Lase ar domubiedriem no žurnālistu vidus nolēmusi, ka prezidentam ir jāiet uz Doma laukumu, un pārliecinājusi viņu tā rīkoties. Viņas pazinēji to vērtē kā mazāk ticamu iespēju, jo tad preses sekretāre būtu sagatavojusi V.Zatlera uznācienu sapulcē, kas izskatījās visai neveikls.
Stratēģiski tas bija pareizs lēmums - kā labs signāls tautai, ka prezidents nav atkarīgs no partijām - cita lieta, ka komanda nebija prezidentu sagatavojusi šim solim, tagad atzīst sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Celmiņa, kura prezidenta komandā sāka strādāt tikai šopavasar. Viņai personīgi tas šķitis ļoti svarīgi, ka V.Zatlers tur bija. Savukārt Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Eduards Stiprais par prezidenta uzstāšanos Doma laukuma sapulcē esot uzzinājis tad, kad televīzijā ieraudzījis V.Zatleru uz skatuves.
Nav skaidra līdera
Tāpēc joprojām aktuāls ir jautājums, kas īsti vada prezidenta komandu. Ja prezidenta cilvēkiem nav īsta līdera, tad nav arī vienotas komandas - ja tā ir sašķelta, tad nav arī vienotas prezidenta institūcijas politikas. Nevarot izpatikt visiem - ir jābūt skaidrai savai nostājai, tā tagad uzskata tie, kas pirms gada izraudzījās V.Zatleru Valsts prezidenta amatam. Lai arī prezidenta komandas cilvēki izvairījās runāt par problēmām, bija jūtams, ka tajā nav pilnīgas savstarpējās uzticības. Tās nav pat divu atslēgas cilvēku - kancelejas vadītāja E.Stiprā un preses sekretāres I.Lases - attiecībās. Vienubrīd šķita, ka noteicošā figūra ir nevis E.Stiprais, bet gan I.Lase, kas neaprobežojoties ar preses sekretāres pienākumiem, bet vēloties ietekmēt arī procesus.
No sarunām ar Rīgas pilī strādājošajiem radās iespaids, ka viņi kā savu līderi uzlūko Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieku saimnieciskajos jautājumos Ēriku Ozolu. Viņš un E.Stiprais Rīgas pilī nonāca pa dažādiem ceļiem un ir ļoti atšķirīgi iepriekšējās pieredzes ziņā, kas, iespējams, arī ir apgrūtinājis vienota kolektīva izveidi. Abu atbildēs arī jūtams daļējs apstiprinājums iepriekšējiem vērojumiem. "Ideālas komandas ir tikai tur, kur domubiedri paši to ir izveidojuši," Dienai sacīja E.Stiprais. Ē.Ozols atzina: "Labprāt vēlētos redzēt saliedētāku un labāk organizētu komandu."
Ē.Ozols, tāpat kā V.Zatlers, ir nācis no ārstu vides, un abi ir pazīstami kopš 90.gadu sākuma, tāpēc arī viņu starpā valda savstarpējā uzticība. Jāatgādina, ka arī prezidenta sarunās ar partijām Ivara Godmaņa valdības veidošanas laikā piedalījās nevis E.Stiprais, bet Ē.Ozols, kura kompetencē ir administratīvie jautājumi. E.Stipro pēc prezidenta ievēlēšanas nosauca toreizējais premjers Aigars Kalvītis (TP), konsultējoties ar tagadējo ārlietu ministru Māri Riekstiņu (TP). Tautas partijas pārstāvji toreiz V.Zatlera potences ārpolitikā vērtēja "kā ļoti vājas" un tāpēc piedāvāja šajā jomā, jo īpaši ES lietās stipru cilvēku ar diplomāta pieredzi. Ja Ē.Ozola un E.Stiprā starpā valdītu uzticēšanās, tad viņi varētu veiksmīgi viens otru papildināt un būt labs tandēms, saka kolēģi.
Pietrūkst uzticības
Taču neoficiāli izskan, ka prezidents tā arī neesot līdz galam varējis uzticēties E.Stiprajam, jo esot sajūta, ka viņš par Rīgas pilī notiekošo informē savus agrākos domubiedrus no TP. Arī kādas prezidenta ārvalstu vizītes laikā Diena pamanīja, - kancelejas vadītājs bija Latvijā. Pēdējā laikā kuluāros arī izskan, ka E.Stiprais, kurš ir palicis diplomātiskā dienesta rezervē, plāno mainīt nodarbošanos. To viņš Dienai noliedza, uzsverot, ka visu savu dzīvi esot saplānojis līdz 2011.gada vasarai, kad beidzas prezidenta pilnvaras. "Pret baumām izturos mierīgi. Ja tās izplata, tad kādam tās ir vajadzīgas. Kamēr tās neietekmē manu darba kvalitāti, mani tas neuztrauc," teica kancelejas vadītājs. Viņš atzina, ka nekāda čupošanās tiešām nenotiek, jo "visi ir nobriedušas personības ar savu pieredzi". Psiholoģisko klimatu viņš raksturo kā labu. Viņš uzteica gan I.Lasi, kuras pievienotā vērtība esot spēja labi orientēties mediju virtuvē, gan Ē.Ozolu, jo par "saimnieciskām lietām galva nesāp".
Taujāts par saistību ar TP, E.Stiprais atgādināja, ka ir bijis Latvijas ceļa biedrs. Ar A.Kalvīti un M.Riekstiņu viņu saistījušas darba attiecības. E.Stiprais arī piebilda, ka kļūdaini ir uzskatīt, ka prezidents ir cilvēks, kuru kāds var vadīt vai ietekmēt - viņš visus cilvēkus uzklausot, bet lēmumu pieņemot pats. Kancelejas vadītājs domā, ka viņam nav jārunā ar visām partijām, lai sniegtu prezidentam informāciju par politisko noskaņojumu valstī, jo V.Zatlers "nav šeit ieradies no Marsa un personīgi pazīst politiķus". Prezidents pats sazvanoties ar cilvēkiem, kas gan, iespējams, nav mērķtiecīgi tādā ziņā, ka šī sazvanīšanās ir darbietilpīga. Taču, ja prezidents neuzticas kancelejas vadītājam, tad, visticamāk, nevar paļauties arī uz viņa sniegto informāciju.
Iespējams, kancelejā ir arī savstarpējā konkurence par prezidenta uzmanību, kas, dažuprāt, ir laba. Pērnajā rudenī parādījās baumas, ka I.Lase kā dažām valdošajām partijām netīkama ar savu pārāk lielo ietekmi uz valsts pirmo amatpersonu tikšot nomainīta, ko būtu vieglāk izdarīt arī tāpēc, ka viņai joprojām nav sevišķi lielas autoritātes žurnālistu vidū. Taču M.Celmiņa nenāks I.Lases vietā, bet gan veiks tās funkcijas, kuras agrāk bija Daces Dūzes kompetencē - viņa atbildēja par sabiedriskajām attiecībām Vairas Vīķes-Freibergas laikā un bija tikpat nepamanāma kā tagad M.Celmiņa. Viņa domā, ka komandai jāļauj prezidentam būt tādam, kāds viņš ir, jo tie laiki, kad sabiedrībai varēja piedāvāt "satrenētas un sapakotas" amatpersonas, pagājuši.