Tiesa, mūsu valdībai pārmetumus par neizlēmību uztur arguments, ka līdz vēlēšanām vēl relatīvi tālu plus - spēcīgu alternatīvu trūkums opozīcijas nometnē. Ja nespēj tagad, tad ir gandrīz droši skaidrs, ka jo mazāk spēs pēc gada jau pašvaldību vēlēšanu gaisotnē.
Un tomēr Dombrovska otrās valdības pirmie mēneši vairāk kritizējami citā aspektā. Pārāk slikti veicies ar to, lai sabiedrībā rastos kaut neliela pārliecība, ka krīzes smagums tiek dalīts solidāri, ka mazāka pīrāga situācijā neturpinās ierastā šeftēšanās. Tā nu cilvēka daba ir iekārtota, ka viņš krupi norij vieglāk, ja zina, ka kāds no malas nesmīkņā, mutes caurumā liekot daudz gardākas ēdmaņas. Šādā kontekstā ir īpaši nelāgi, ka tie instrumenti, kuriem būtu solidaritāte jānodrošina (policija, KNAB utt.), ir novājināti. Ja neskaita to sabiedrības daļu, kuras taisnīguma izjūtu var apmierināt tikai daži Doma laukumā pakārti baņķieri vai politiķi, pārējo (lielāko) apmierinātu arī tas, ka ik dienu nav jāuzzina par kārtējām šķērdēšanām. No šā viedokļa var saprast valdības putrošanos situācijās, kad jānodara gauži kādai sociālajai grupai (ģimenes, medicīna u. c.), tomēr nav skaidrs, kāpēc ar stingru roku nevar ieviest kārtību represīvajās iestādēs un juridiskajos mehānismos.
Otrs pārmetums/jautājums saistīts ar to, vai - jo īpaši Vienotības gadījumā - ir izturēts pārbaudījums ar varu. Liekas, ka ne. Cilvēciski saprotamais rūgtums, ka tevi tik lamā un lamā, nav attaisnojums paštaisnumam. Indulgence «bez mums vispār būtu katastrofa, mēs izglābām valsti» laika gaitā sāk kaitināt. Paštaisnums izpaužas arī kā nespēja normāli uzrunāt sabiedrību, papildinot makroekonomikas argumentus ar tādiem, kas dotu cerību, ka runātājam ir priekšstats par uzrunātā reālo dzīves situāciju.
Sabiedrībai nereti tiek pārmests pārliecīgs optimisms t. s. treknajos gados. Rodas sajūta, ka varas aprindās tas turpinās: kaut kā jānoturas gads, tad ekonomiskā situācija pasaulē un Latvijā uzlabosies, un tad jau... Šādi kalkulēt nedrīkst, ir jārīkojas tagad. Valdībai jānovēl saprast, ka tai patiesībā nav ko zaudēt - pārskatāmā nākotnē nekādi ārēji faktori tai nepalīdzēs.
Dombrovskim jārīkojas, pirms sabiedrības nogurums nav sasniedzis līmeni «jebkurš cits, tikai ne šie...».