Quo vadis Latvija?*

Šis modelis veiksmīgi darbojas daudzās pasaules valstīs, visos pasaules reģionos, piemēram, ASV, Somijā un Taivānā. Vienkārši runājot, valstī ir jābūt vismaz vienai iestādei, centram, kurā rodas jaunas un inovatīvas idejas, kuras, piesaistot riska kapitālu, tiek ieviestas ražošanā ar augstu pievienoto vērtību. Ir arī zināms, ka ekonomiski visefektīvāk ir šo inovatīvo pētniecību realizēt universitāšu laboratorijās, dodot valsts attīstībai vismaz divus svarīgus ieguvumus — jaunas inovatīvas zināšanas un labi sagatavotus speciālistus valsts tautsaimniecībai. Un visbeidzot — pastāv brīvais tirgus, kurā visu saražoto veiksmīgi realizēt. Tā valsts budžetā ne tikai nodokļu veidā ienāk nauda, bet cilvēki tiek nodrošināti ar darbavietām, attīstās izglītība un zinātne. Tiek veicināta ilgtspējīga valsts un tautas attīstība. Ne velti daudzas Eiropas valstis, tai skaitā kaimiņi igauņi, krīzes apstākļos ne tikai nav samazinājušas valsts budžeta līdzekļus izglītībai un zinātnei, bet pat apzināti tos palielinājušas. Pēc Eiropas Universitāšu asociācijas datiem, pašlaik Eiropā, kas kopumā pārdzīvo ekonomisko krīzi, 80% valstu augstākās izglītības un zinātne budžets ir palielināts. Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips savā gadumijas uzrunā parlamentā uzsvēra, ka Igaunijas mērķis ir būtiski palielināt finansējumu pētniecībai, kam igauņi 2009.gadā plāno tērēt 1,5% no iekšzemes kopprodukta, 2014.gadā sasniedzot jau 3%. Savukārt Latvijā 2008.gadā zinātnei bija atvēlēts tikai 0,39%, kas ir četrreiz mazāk nekā igauņiem. Jaunie budžeta grozījumi šo procentu vēl vairāk samazinās. Cik atšķirīgi tas ietekmē katras valsts attīstību, mēs redzam savā ikdienā. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc mūsu politiķi situācijā, kad valsts finansējums valsts pārvaldei Latvijā ir krietni lielāks nekā vidēji Eiropā, bet augstākajai izglītībai un zinātnei tas ir vairākas reizes mazāks nekā vidēji Eiropā (Eiropā augstākajai izglītībai vidēji tiek atvēlēti 1,5—2% iekšzemes kopprodukta, Latvijā — 0,75%), joprojām spītīgi cenšas saglabāt šo ne vien negodīgo, bet pat absurdo proporciju. Kāpēc Latvija ir vienīgā, kas joprojām rīkojas pretēji tirgus ekonomikas principiem? Kāpēc paši sevi apzināti gremdējam?Samazināts budžets Pamatā šeit ir mūsu ekonomikas "stūrmaņu" gadu gaitā sabojātā vērtību sistēma. Bizness tiek plānots tikai īstermiņā. Šāda netālredzīga domāšana ir viens no galvenajiem pašreizējās ekonomiskās krīzes iemesliem. Ir grūti atrast tam loģisku skaidrojumu, bet Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotais finansējuma plāns paredz, ka 2009.gada pirmajos trijos mēnešos Latvijas Universitāte (LU) saņems tikai nedaudz vairāk par 60% no sākotnēji plānotā 2009.gada ikmēneša budžeta finansējuma. Līdzīgs liktenis sagaida vairākumu valsts finansēto augstskolu. Tas nozīmē, ka vismaz gada sākumā reālais valsts budžeta dotācijas samazinājums LU būs ap 40%. Gada garumā tas veido gandrīz septiņus miljonus latu! Taču mūs jau sasniedz ziņas, ka ar to budžeta samazinājumi nebeigsies un Universitātei jāgatavojas ieekonomēt vēl aptuveni divus miljonus. Nerunājot par to, ka tiešajā finansējumā pētniecībai LU šogad nav atvēlēts ne lata līdzšinējo vairāk nekā 1,6 miljonu latu vietā. Un Latvijas Zinātnes padomes finansējums pētījumiem, uz kuru augstskolas var pretendēt konkursa kārtībā, arī ir samazināts par vairākiem desmitiem procentu. Samazinājums izglītībai un zinātnei būs daudz lielāks nekā valsts pārvaldē, kur tas ir paredzams 15% attiecībā uz algu fondu un 25% uz citiem izdevumiem. LU budžeta struktūras gadījumā tas nozīmētu apmēram 17% samazinājumu pašreizējo 40% vietā. Ja valdība un atbildīgā ministrija neradīs iespēju saprātīgi risināt šo situāciju, LU realitātē tas nozīmēs iespējamu mācībspēku skaita lielu samazināšanu augstskolās, kā arī atalgojuma samazinājumu atlikušajiem. Turklāt situācijā, kad LU joprojām trūkst mācībspēku, to ir divreiz mazāk nekā IZM noteiktajos normatīvos par studentu un mācībspēku attiecību. Cietīs kvalitāte Izanalizējot spēkā esošo likumdošanu, jāsecina, ka valsts deklarētajos prioritārajos studiju virzienos — dabas un inženierzinātnēs —, kur studenti pārsvarā studē par valsts budžeta līdzekļiem, kā arī humanitārajās nozarēs, ļoti iespējams, ka mācībspēkiem un pārējam personālam augstskolas 2009.gada sākumā nespēs nodrošināt algu izmaksu pilnā apmērā atbilstoši noslēgtajiem darba līgumiem. Lielākā traģēdija ir tā, ka pirmie augstskolas pametīs tieši spējīgākie pasniedzēji un pētnieki. Tai skaitā tie, kas savu kvalifikāciju bija ieguvuši ārzemēs, tur bija atraduši labas darbavietas un kurus pēdējos gados bijām pārliecinājuši atgriezties Latvijā. Ja mēs viņus tagad pazaudēsim, tad droši vien uz visiem laikiem. Neraugoties uz to, LU pagaidām neplāno palielināt studiju maksu, un tā paliks pagājušajā gadā apstiprinātajā līmenī, jo satraukumu rada tas, vai jau esošie maksas studenti un arī jaunie studēt gribētāji (Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā par savām studijām pilnībā maksā trīs ceturtdaļas studentu) būs spējīgi samaksāt par savu izglītību arī turpmāk. Līdz šim LU dzirdīgas ausis ir atradusi tikai Valsts prezidenta Valda Zatlera personā, tai pat laikā IZM, kurai būtu jācīnās par savas nozares attīstību, turpina piesūtīt arvien jaunus budžeta aprēķina tabulas, kuros solītais valsts finansējums rūk nevis pa dienām, bet jau pa stundām. Bet LU un citu augstskolu dienesti turpina tikai rēķināt un lauzīt galvas, no kā vēl nāksies atteikties, uz kā rēķina ietaupīt. Uzskatu, ka ir pēdējais laiks apdomāties un pieņemt politiski atbildīgu un tālredzīgu lēmumu, izglītības un zinātnes iestādēm piemērojot vismaz tādu pašu valsts budžeta finansējuma samazināšanas shēmu, kāda tiek piemērota valsts pārvaldes iestādēm. Aicinu nenoplicināt jau tā "kaulaino" augstākās izglītības budžeta daļu un izglītības iestādes nespiest vēl papildus veidot rezerves fondu 10% apmērā, jo šāda šķietama taupība uz šo nozaru rēķina nākotnē var dārgi maksāt. Pat vairāk, ieteiktu valstsvīriem aizdomāties, vai daļu SVF un citu aizņēmumu nebūtu iespējams novirzīt arī izglītības un zinātnes kā valsts prioritāro virzienu atbalstam. Visbeidzot, steidzami definēt sociālās izmaksas, kuras samazināšana neskar, — stipendijas, tai skaitā, pēc sociāliem kritērijiem piešķirtās, un studentu transporta kompensācijas. Aicinu mūsu valdību saskatīt augstskolās, it īpaši Latvijas lielākajā universitātē — Latvijas Universitātē, nevis vienkāršas iestādes, uz kuru rēķina var taupīt, bet gan jaudīgu instrumentu, kas var palīdzēt valstij pārvarēt ekonomisko krīzi, kuru visi šodien pārdzīvojam. * no latīņu valodas, tulkojumā — Kurp dodies, Latvija?