Eiropai nevajadzētu par to lolot ilūzijas un būtu jāsāk gatavoties. Taču, Eiropas Savienībai domājot, ko darīt, vietā būtu vēss reālisms, nevis histēriski pārspīlēta reakcija.
Pašlaik Kaukāzā izveidojušās situācijas pielīdzināšana Padomju Savienības iebrukumam Čehoslovākijā 1968.gadā diemžēl neliecina par šādu reālismu. Ne Rietumi, ne NATO nerada Krievijai tik izšķirošus stratēģiskus draudus, tie pašlaik nāk no islāmistu dienvidiem un Tālajiem Austrumiem, it īpaši no topošās superlielvalsts Ķīnas.
Vēl vairāk — spēka ziņā Krievija nekādi nav salīdzināma ar bijušo Padomju Savienību.
Demogrāfiskais stāvoklis Krievijā dramatiski pasliktinās. Izņemot izejvielu eksportu, tai ir maz ko piedāvāt globālajai ekonomikai.
Kaut arī ieņēmumi no naftas un gāzes strauji pieaug, Krievijas infrastruktūra joprojām nav pietiekami attīstīta, un līdz veiksmīgai ekonomikas modernizācijai vēl ir tāls ceļš ejams. Līdzīgi arī tās politiskā un juridiskā sistēma ir autoritāras, un daudzās minoritāšu problēmas vēl aizvien nav atrisinātas.
Tāpēc Krievijas pašreizējais mēģinājums apstrīdēt Gruzijas teritoriālo integritāti jau ne pārāk tālā nākotnē var izrādīties nopietna kļūda.
Ņemot vērā šo strukturālo vājumu, ideja par jaunu auksto karu ir maldinoša. Aukstais karš bija sacensība izturībā starp diviem vienlīdz spēcīgiem sāncenšiem, no kuriem vājākajam galarezultātā bija jāpadodas. Krievija nespēj sākt vēl vienu šāda tipa cīņu.
Taču Krievija kā atjaunota lielvara pagaidām mēģinās cieši turēties pie citām lielvalstīm, kamēr tas sakritīs ar tās iespējām un interesēm; tā koncentrēsies uz savu ietekmes sfēru un globālas enerģijas lielvalsts lomu un citādi izmantos savas iespējas globālā mērogā ierobežot Amerikas varu. Taču tā nespēs nopietni izaicināt ASV — vai, lūkojoties nākotnē, Ķīnu — tā, kā to savulaik darīja Padomju Savienība.
Tagad ir skaidrs, ka turpmāk Krievija atkal lietos militāru spēku savu vitālo interešu īstenošanai — it īpaši "tuvajās ārzemēs". Taču Eiropa nekad nedrīkst piekrist Krievijas lielvalsts politikas atjaunošanai, kas darbojas saskaņā ar ideju, ka vara rada tiesības.
Tieši te atsākas Krievijas konfrontācija ar Rietumiem, jo jaunā Eiropa balstās uz robežu neaizskaramības, konfliktu mierīgas atrisināšanas un likuma varas principa, tāpēc atteikšanās no šā principa impērisko ietekmes zonu labā būtu atteikšanās no sevis.
Tomēr tālāka NATO paplašināšana austrumu virzienā būs iespējama, vienīgi saduroties ar niknu Krievijas pretošanos. Šāda politika arī nebūt neradīs vairāk drošības, jo tā paredz dot solījumus, kuri netiks turēti ārkārtas situācijās — kā mēs to tagad redzam Gruzijā.
Rietumi pārāk ilgi ignorējuši Krievijas spēka atgūšanu un nebija sagatavoti pieņemt sekas.
Taču mainījusies ir ne tikai Krievija, bet arī visa pasaule. Amerikas neokonservatīvie izšķērdējuši lielu daļu savas valsts varenības un morālās autoritātes nevajadzīgajā karā Irākā, vājinādami vienīgo globālo Rietumu lielvaru. Ķīna, Indija, Brazīlija, Krievija un Persijas līča valstis tagad ir jaunie pasaules ekonomiskās izaugsmes centri un drīz kļūs par varas centriem, ar kuriem būs jārēķinās.
Ņemot vērā šīs realitātes, draudus tikt izslēgtai no G8 Krievija patiesībā neuztver kā triecienu. Eiropas vienotības trūkums un vājums uzsver šo priekšstatu par Rietumiem, kas daļēji zaudējuši saikni ar ģeopolitiskajām realitātēm.
Atbildei uz Krievijas atgriešanos pie impēriskās lielvalsts politikas nav nekā kopīga ar Krievijas sodīšanu un ir daudz kopīga ar pašu Rietumu — it īpaši Eiropas — varas pozīciju iedibināšanu. Tas prasa vairākus pasākumus:
- jaunu politisko dinamismu attiecībā pret Turciju, lai pastāvīgi piesaistītu Eiropai šo valsti, kurai ir izšķiroša nozīme Eiropas drošībā;
- darīt galu Maskavas "skaldi un valdi" politikai, pieņemot kopīgu Eiropas Savienības enerģētikas politiku;
- nopietnu iniciatīvu Eiropas aizsardzības spēju nostiprināšanai;
- lielāku ES iesaistīšanos Ukrainā, lai garantētu tās drošību;
- lielāku ceļošanas brīvību visiem ES austrumu kaimiņiem.
Tas viss un vēl daudz vairāk ir nepieciešams, lai dotu Krievijai skaidru signālu, ka Eiropa nevēlas dīki noraudzīties, kā tā atgriežas pie lielvalsts politikas.
Iespējams, ka nekas no tā nenotiks, un tieši šāda bezdarbība lielākoties ir Krievijas stipruma un Eiropas vājuma iemesls.
Tomēr tajā pašā laikā nedrīkst zaudēt no redzesloka kopējās intereses, kas saista Krieviju un Rietumus. Sadarbības attiecības ir jāsaglabā, cik vien tas iespējams.
Ir klaji acīmredzams, ka Krievijas elitei vājums un sadarbība ir viens otru izslēdzoši jēdzieni. Tāpēc tiem, kuri vēlas sadarboties ar Krieviju — kas ir Eiropas interesēs —, jābūt spēcīgiem. Tā ir mācība, kas Eiropai nekavējoties jāņem vērā no vardarbības Kaukāzā.
* Raksta autors bija Vācijas ārlietu ministrs un vicekanclers no 1998. līdz 2005.gadam un gandrīz 20 gadus vadīja Vācijas Zaļo partiju.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Institute for Human Sciences