Rotaļas ar zinātni

Puiši, NAPu sen jau visi aizmirsuši, tagad jādomā, kā izķeipt šajā ziemā.

Bez šaubām pētniecības finansējums ir svarīgs faktors. Tomēr, maz ticams, ka ar to pietiktu situācijā, kad valstī praktiski NEEKSISTĒ un nav paredzams attīstīt ražošanu (izņemot ierobežota apjoma pārtikas rūpniecību). Tā jau ir, ka spekulācijām ar nekustamo īpašumu augsta zinātne nav nepieciešama.

"No 2007.gada izcīnītā atbalsta zinātnes attīstībai augstskolās, ar ikgadējo finansējumu 5,65 milj. latu". Šī programma bija ieviesta sākotnēji 2005. gada budžeta projektā, 2004. gada 4. decembrī, sestdien, kā apakšprogrammas 03.12. Zinātniskās darbības attīstība universitātēs ar finansējumu 500 000 latu un 05.12. Zinātnes konkurētspējas veicināšana ar finansējumu 1,7 miljoni. 2005. gadā veidojot 2006. gada budžetu tas tika papildināts uz divām programmām 03.12. Zinātniskās darbības attīstība universitātēs - 2,4 miljoni, Zinātniskās infrastruktūras nodrošināšana un attīstība augstskolās - 2,25 miljoni. Un 05.12. kļuva - 2,9 miljoni. 03.12. sadalīja universitātēm ar 2006. gada 14. februāra Ministru kabineta lēmumu (prot.Nr.9 32.§)

Stingrā izglītības sistēma ir sačakarēta, Diplomus apšaubāmās augstskolās var dabūt pa labi un kreisi, sertificētājiem no Izglītības un zinātnes ministrijas tikai jāuzklāj galdi. Ierēdņu pārbagātība visās ministrijās, visiem kaut kādas izglītības diplomi, tikai Valsts brauc uz grāvi. Zinātniekiem arī iet aizvien švakāk. Jaunie aizbrauc, vecie klīst pa koridoriem, atzīmē savas jubilejas un raksta publikācijas, kuras neviens nelasa.

Visvairāk žēl to naivuļu, kuri, ticot Latvijas vēlmei izkļūt no postkoloniālas valsts situācijas, pēc veiksmīgiem darba gadiem ārzemju pētniecības iestādēs ir atgriezušies dzimtenē. Tā kā mūsu valsts vidējais zinātnieku vecums ir visnotaļ cienījams - pāri 60, tad viņi bija kā cerību stariņš tiem jaunajiem, kuri turpmāko dzīvi redzēja saistītu ar sava smadzeņu potenciāla kvalitatīvu izmantošanu tepat, tēvzemē. Un divi pēdējie gadi šādu ilūzijas iespēju it kā apstiprināja. Tagad? Pozitīvu impulsu gūs smadzeņu eksports: Latvija maksās par jauniešu izglītošanu, taču jauno zinātnieku (kuru mums pašiem - ai! - kā trūkst) mobilitātes vektors katastrofāli pieaugs intelektuāli attīstīto valstu virzienā. Un visnotaļ tuva perspektīva Latvijai - neatgriezeniski kļūt par "muļķu zemi", kā jau savulaik to nodēvēja Vilis Krištopans: intelekta aizplūde vispirms pazeminās (jau tā - salīdzinājumā ar okupācijas laiku - zemo) augstākās izglītības kvalitāti, pēc tam secīgi - vidējo, līdz neatgriezeniski klūsim par Eiropas melnstrādniekiem. Protams, tas attieksies tikai uz tiem (galvenokārt pensijas vecuma cilvēkiem) , kuri vēl būs palikuši Latvijā. Apokaliptiskas ainiņas? Nebūt nē - skarba realitāte, kurai mūs gatavo varneši.

Ko lai saka? Atliek tikai atkārtoties. Pirmās, neatkarīgās Latvijas laikā, 20 gados no karu un revolūciju sagrautas zemes tika uzcelta normāla, attīstīta Eiropas valsts, kas vairākos rādītājos bija pirmajās vietās. Tagad, otrās, neatkarīgās Latvijas 20 gados, sekmīgi prihvatizējot valsti, ir sagrauta tās rūpniecība un lauksaimniecība. Acīmredzot, uz strīpas stāv arī zinātne. Visu valsts bagātību bāzēt tikai uz tirdzniecību? Kā valdošās partijas dara? Var izrādīties kļūda, pat baiga kļūda. Latvijas nozīme kā tranzītceļam no Krievijas uz Eiropu kļūst mazāka. Kas paliek vēl? Tūrisms. Varbūt? Bet tad ir jāpadara par atpazīstamiem zīmoliem VISS, ar ko esam slaveni. Vai tas tiek darīts? Šaubos, ka pienācīgi. Tāpēc, ka tur ir vajadzīgi lieli ieguldījumi. Un rezultāti var nebūt ātri. Taču cita ceļa nav, ja jau mēs negribam, ne kaut ko ražot, ne audzēt, ne rūpēties par savu izglītību.