Pirmām kārtām par pašiem apsveiktajiem. Tā ir reliģijas jautājumos neieinteresēta garāmgājēja šķietamība, ka tie tā skaisti sader blakus vienā apsveikumā. Jā, viņi svin gan svētkus vienā datumā, bet viņi to dara atsevišķi. Rīgas Grebenščikova baznīca ir pasaulē lielākā vecticībnieku kopiena, un Latvijā tā ir tāpēc, ka Krievijas oficiālie pareizticīgie tos savulaik tik brutāli apspieda, ka bija jāmeklē glābiņš impērijas liberālākajā rietumu guberņā. Un še tev - samet viņus atkal vienā katlā ar senajiem vajātājiem un vēl pasveicina no Maskavas Patriarha, kas pēc definīcijas ir viņu mocītāju pēctecis un simbols.
Arī Patriarha Kirila piesaukšana pēc nesenās vizītes Maskavā formāli ir saprotama, tomēr atkal jāsaka - apšaubāma pēc būtības. Ja tā jau ir problemātiski ar nācijas vienotību (skat, pat divas Ziemassvētku runas jāsaka), tad kāpēc vēl izspēlēt šo «Kirila kārti», kas ir viens no Kremļa (ne Rīgas pils) ārpolitikas trumpjiem? Ja gribam tautu vienot, tad kāpēc lieki pieminēt to, kura stratēģija ir veicināt tieši šķeļošās tendences, proti, līdzināšanos uz Maskavu - trešo Romu?
Atšķirībā no prezidenta rietumnieciskās Ziemassvētku uzrunas, kas ar savu uzsvaru uz socializēšanos un piparkūku smaržu bija laicīgi omulīga, vakar izskanējušais «Austrumu variants» bija itin reliģiozs. Un kā to traktēt? Ka pareizticīgie un vecticībnieki «to lietu» ņem nopietnāk? Kaut kā diskriminējoši no valsts pirmās amatpersonas puses tas sanāk. Lai gan varēja taču par to pašu svecītes gaismu, kas ko nu tur labu sadara un nozīmē.
Jau iegājušos apsveikumu neteikt vienam un tam pašam prezidentam būtu misēklis. Kur esam iekūlušies, tur jāķepurojas, tomēr amatvīriem jābūt divkārt apdomīgiem, kas šādi tiek «signalizēts».