Ja valsts vadīšana ir personīgs biznesa projekts, par sekām droši vien nav jābēdājas. Tomēr jau tagad var redzēt, ka koalīcija rullē ar pēdējiem spēkiem. Esmu pārliecināts, ka pozitīvas izmaiņas tautsaimniecībā un katrā ģimenē sāksies tikai pēc tam, kad nākamajās vēlēšanās šodien pie varas esošie bezcerīgi zaudēs.
Nekur no tā visa tālu nestāv arī autotirgus. Jau veselu gadu ilgušajam kritienam neredz gala. Pirmo sešu mēnešu kopējais rezultāts pret 2007.gadu ir ar treknu mīnus zīmi — par veselu trešdaļu, 32% vai 5500 jaunu auto mazāk. Skumjākais ir tas, ka nav neviena pozitīva signāla, kas ļautu ar cerībām raudzīties tuvākajā nākotnē. Skaidrs ir viens — bez ekonomikas atveseļošanās neviena tautsaimniecības nozare neattīstīsies.
Pircēju skaits Latvijā ir tāds, kāds ir un kāds var būt nepilnus divdesmit gadus jaunai, neatkarīgai valstij, kas sākusi attīstību ar smagu okupācijas un komunisma enkuru pie kājas. Ķēde ir pārrauta, bet brīnumi nenotiek. Mūsu labklājība nevar tik īsā laikā sasniegt pārējo Eiropu, kuras daļa esam, bet kurai ir paveicies nepiedzīvot mūsu likteni.
Uz šo ierobežoto pircēju loku kārām acīm raugās visi tirgus dalībnieki. Konkurence ir ļoti sīva, katrs domā, kā pārdalīt pīrāgu tā, lai paņemtu labāko gabalu. Agrāk bijām pieraduši pie vieglas un lielas peļņas, bet tagad plānotā peļņa pārvērtusies graujošos zaudējumos. Vēl tikai pirms gada diviem no konkurenta pārvilinātie profesionāļi kļuvuši lieki, jo darbaspēks jāsamazina.
Kā uz to visu skatās pircējs? Kāre pirkt, kas bija sasniegusi histēriju, pārtapusi ļoti piesardzīgā attieksmē. Tas arī loģiski, jo jau tā spiež smagā parādu un kredītu nasta. Tomēr, manuprāt, visbūtiskākās izmaiņas šajā pārmaiņu laikā ir notikušas ar pašu pircēju. Viņi savos lēmumos kļuvuši racionālāki. Kaimiņa skaudība par smalko auto vairs nešķiet tik svarīga. Rodas pārliecība, ka pārsteidzoši labi brauc ne tikai vācu mietpilsoņa sapnis vai kriminālhronikas varoņu kulta auto, bet arī it kā necilas markas auto par demokrātisku cenu. Auto izvēlē arvien būtiskāku lomu spēlē gan uzturēšanas izmaksas, gan arī dīlera piedāvātais serviss. Tāpēc varu droši teikt, ka izdzīvos un attīstīsies tie tirgotāji, kas ātrāk sapratīs, ka strādā pircējam, nevis otrādi.
Pievēršoties jau konkrētāk autotirgum, var secināt, ka visos tirgus segmentos izmaiņas ir ievērojamas: būtiski samazinājies pārdoto auto skaits, tomēr interesanti, ka mainās arī proporcijas.
Mazās klases auto kļūst populārāki, sasniedzot 14,1% vai par 0,4% vairāk nekā 2007.gadā. Kompaktie strauji audzē muskuļus un ir vispopulārākais segments ar 25,8% vai 2,7% pieaugumu, tādējādi gāžot no troņa SUV- (sport utility vehicle jeb džips). Skaidrojums šai tendencei ir gana vienkāršs: tagad kompaktais ir sasniedzis izmērus, kas pirms pieciem gadiem būtu vidējais. Aprīkojums — lielisks, gaitas īpašības — teicamas, arī prestiža, manuprāt, netrūkst. Un, protams, ekspluatācijas izdevumi saprātīgi, sākot ar degvielas patēriņu. Viens īsts latvieša auto!
Vidējie faktiski palikuši savā līmenī ar 17,1% tirgus daļu, zaudējums pavisam neliels, tikai 0,3%. Šāds auto vienmēr būs pieprasīts un orientēts uz sabiedrības vidusslāņa bagātāko daļu. Arī valsts pārvaldes aparātam nevajadzētu skatīties tālāk, jo ne jau ar auto var iekarot tautas uzticību un mīlestību.
Lielajiem un luksusa auto klājas pavisam bēdīgi, piemēram, bez luksusa savu dzīvi nevar iedomāties tikai 64 cilvēki pret 208 pirms gada. Kritums absolūtos skaitļos — 69%. Arī lielajiem, kas patiesībā tādi paši, tikai nedaudz piezemēti luksi vien ir, neklājas daudz labāk, jo samazinājums — 42%. Smagi cieš lepno marku tirgotāji, un pavisam grūti, ja viņiem tā ir vienīgā marka.
Neskatoties uz lielajām ekspluatācijas izmaksām un stipri apšaubāmu racionālu un praktisku izvēli, džipu vai SUV invāzija turpinās. Par jauna SUV īpašniekiem var saukties 2800 laimīgie, kas tomēr ir par 33% mazāk nekā pirms gada.
Tirgus daļa faktiski palikusi tā pati: 23,9% vai gandrīz katrs ceturtais ir suvists. Jāpiebilst gan, ka šī statistika nav īsti godīga, jo liela daļa mazo SUV ir tikai ar diviem velkošajiem riteņiem, tātad necik daudz varenāki dubļos un sniegā par visparastāko kompaktnieku vai mazo tie nemaz nav. Kā man teica kāds jaunais krievs: "Mņe po… kak ona jedet, glavnoje, čtob vigļadelo!" Perspektīvā gan šim segmentam vajadzētu samazināties, jo argumentu SUV izvēlei ir maz.
"Sportisti" pierāvušies pavisam nopietni, tikai 112 izņēmuši licences pret 282 pirms gada vai 60% mazāk. Gribētos domāt, ka Latvijā kļuvis mazāk agresīvo braucēju un skrējēju. Varbūt bail no jaunajiem fotoradariem un neuzpērkamiem policistiem? Manuprāt, tā ir pozitīva tendence, jo pārākums jāpierāda trasē, bet satiksmē jābrauc pēc noteikumiem, ekonomiski, ar komfortu un prieku par dzīvi.
Kopējās tendences nepārprotami rāda, ka Latvijas autotirgus sakārtojas un pamazāk iegūst Eiropas vaibstus. Pēc paredzamā CO2 nodokļa ieviešanas tas notiks vēl straujāk. Ļoti ceru, ka šī nodokļa formula būs objektīva un līdzīga, piemēram, Somijas vai Francijas nodokļu formulai. Citus būtiskus faktorus, kas tuvākajos gados kaut kādā veidā varētu ietekmēt mūsu autotirgu, pašlaik neredzu. Neviens mūsu kabatās naudu neieliks, tas ir skaidrs, un katrs jauns pirkums tiks apsvērts arvien nopietnāk. Līdz ar to pārdot jaunu auto kļūs arvien grūtāk. Izdzīvos un attīstīsies tikai tas, kas sāks ar kvalitāti visās tās izpausmēs, tad arī kvantitāte un pīrāga daļa būs lielāka.