Man vārdos ir grūti aprakstīt pašreizējo situāciju. No vienas puses, cilvēki nāk uz darbu kā ikdienā — ģērbušies uzvalkos, raitā solī un ar mobilo telefonu pie auss. No otras puses — nu jau otro dienu kā esam pasludinājuši maksātnespēju, akcijas ir zaudējušas 99% no to vērtības pirms gada un ikdienas klientu sarunas ir pārvērtušās par nožēlas izteikumiem mūsu firmas darbiniekiem. Kaut arī pats nekad neesmu bijis tādā situācijā, visprecīzākais salīdzinājums pašreizējai situācijai varētu būt atrodams dabā — tas ir kā viesuļvētras acī. Visapkārt ir vētra, bet pašā acī spīd saule un valda pilnīgs miers un klusums.
Pieņemu, ka daudzi vēl joprojām atrodas dziļā šokā, kas varētu ilgt vēl kādu nedēļu un pēc tam pārvērtīsies par sāpīgu dzīves realitāti. Tuvojoties trešā ceturkšņa beigām, darbinieki un ziņu dienesti pareizi prognozēja lielus zaudējumus gan mūsu, gan arī citām finanšu organizācijām. Parasti bankas paziņo savus zaudējumus pāris nedēļu pēc ceturkšņa beigām — Lehmans Brothers tas datums bija 18.septembris. Diemžēl mūsu firmas akciju investori (jeb kā daudzi uzskata spekulanti) nolēma, ka viņi negrib gaidīt līdz 18.septembrim, un visi kā viens sāka aktīvi pārdot akcijas, pazeminot akciju cenu par akciju no 14 līdz 7 dolāriem. Tā rezultātā firmas vadība bija spiesta daudz ātrāk paziņot ceturkšņa rezultātus un piedāvātos risinājumus. 10.septembrī tika pziņoti ceturkšņa rezultāti, tajā skaitā rekorlieli zaudējumi — 3,9 miljardi ASV dolāru. Kā vienu no risinājumiem šim lielajam zaudējumam atklājām plānu pārdot mums ļoti ienesīgo investīciju pārvaldes divīziju, kas bija mans vissvarīgākais projekts. Diemžēl ar to vien nepietika — mūsu akciju cena nokrita līdz pat trim dolāriem piektdien, 12.septembrī. Šā notikumu secība visiem atgādināja vēl vienas investīciju bankas Bear Stearns pieredzi šā gada martā. Toreiz Bear Stearns akciju cena arī krita kā akmens nedēļas laikā un, finanšu tirgus regulatoru pamudināta, viena no lielākajām universālajām bankām JPMorgan to nopirka. Tādēļ arī, piektdienas vakarā atstājot darbu, visi Lehman Brothers darbinieki bija pārliecināti, ka līdzīgs liktenis sagaida arī mūs. Mūsu gadījumā pircēji bija Bank of America un Barclays. Kas notika tālāk, pilnīgi šokēja ne tikai Lehman Brothers darbiniekus, bet arī plašāku publiku, kā arī pilnībā izmainīja Amerikas finanšu tirgu. Svētdien, 14.septembrī, Bank of America paziņoja, ka pērk trešo lielāko investīciju banku Merill Lynch. Tajā pašā vakarā Lehman Brothers iesniedza industrijas uzraugiem paziņojumu par savu maksātnespēju.
Pašreizējam šoka stāvoklim ir galvenokārt finansiāls iemesls. Pusi darbinieku (galvenokārt zemāka līmeņa) uztrauc tas, ka viņi zaudēs darbu un ikmēneša algu, kas atļauj viņiem dzīvot Ņujorkā, kur dzīves dārdzība ir plaši zināma. Otru pusi darbinieku uztrauc tas, ka šajā situācijā nav reāli cerēt uz gada prēmiju un ka vairāku gadu iekrājumi firmas akcijās nu ir pilnībā izgaisuši. Lai to aptvertu, jāpaskaidro pāris faktu. Pirmkārt, investīciju bankās prēmijas maksā gada beigās, un tās ir atkarīgas no bankas kopējās peļņas, kā arī no individuālā novērtējuma. Otrkārt, cilvēki bieži vien strādā vairāk nekā 100 stundu nedēļā (vidēji 14 stundu diennnaktī, 7 dienas nedēļā), lai nopelnītu ikgadējo prēmiju, kuras apjoms parasti vairākkārt pārsniedz gada algu. Ievērojamu daļu prēmijas parasti izsniedz firmas akcijās, kuras vairākus gadus nedrīkst pārdot. Piemēram, mūsu firmas vadītājs Ričards Fulda par 2007.gadu prēmijā saņēma 40 miljonus dolāru, tajā skaitā firmas akcijas 35 miljonu dolāru vērtībā. Protams, ka, uz šādiem cipariem skatoties, reibst galva. Lielākā daļa banku darbinieku augstos rangos nespēj iedomāties, ka viņiem kādreiz pietrūkst naudas ikdienas tēriņiem. Daudzi ieķīlā savas akcijas, lai aizņemtos naudu luksusa automašīnu, vairāku māju un golfa kluba biedra karšu iegādei. Visi pārsvarā ik mēnesi izdot vairāk nekā saņem algā, tā rezultātā paļaujoties uz gada prēmiju. Šie paši cilvēki pirmdienas rītā pamodās un saprata, ka cerība uz šā gada prēmiju ir nereāla un ka iekrājumi vairāku miljonu dolāru vērtībā pēkšņi ir pagaisuši. Prese raksta, ka, piemēram, mūsu firmas bijušais prezidents Džo Gregorijs bija spiests deklarēt personīgo maksātnespēju, jo visus savus īpašumus (viens no tiem — māja Ņujorkā par 32 miljoniem dolāru) bija iegādies kredītā tā vietā, lai pārdotu savas akcijas un pirktu šīs lietas par skaidru naudu. Protams, ka šādi stāsti nevienu neiežēlinās, jo summas šķiet lielas un nereālas vidējam darbiniekam. Diemžēl līdzīgā situācijā var atrast daudzus cilvēkus gan ASV, gan Latvijā, kas pēdējos gados ir pārāk pieraduši pie pēkšņas pirktspējas, kas iegūta ar kredītu palīdzību un izpaudusies, pērkot luksusa ikdienas piederumus, kā, piemēram, mobilos telefonus. Kredītam ir svarīga loma modernā finanšu pasaulē, un tas nezudīs arī pēc šiem dramatiskajiem notikumiem, bet ir svarīgi, lai pašreizējā situācija dod visiem mācību izvērtēt savus tēriņus un izvairīties no nākamās krīzes, kas noteikti kaut kad atkal atnāks.
Pašreizējā krīze tik drīz nebeigsies. Domāju, ka finanšu iestādes Eiropā un Āzijā nervozi skatās uz ASV, kas šajā "sāpju" ciklā ir tām priekšā. Ir grūti paredzēt nākamo "upuri", it īpaši tāpēc, ka katrai valstij ir savi likumi un politiskie uzskati.
Ko tas nozīmē Lehman Brothers? Kaut arī esam pasludinājuši maksātnespēju, mūsu galvenā vērtība — cilvēki — nav zudusi. Ļoti iespējams, ka jau pirms šī raksta publicēšanas, lielākā daļa no mūsu komandas būs kopīgi pārsviedusies uz kādu citu kompāniju (izskatās, ka tā būs Barclays).